Šovakar klausos vienu no izcilākajiem pasaules pisējiem - Mocartu. Viņš teicami prata rakstīt mūziku, spēlēt un pist savu sievu. Sievu starpcitu sauca Konstance. Konstance arī bija īpaša. Viņa prata Mocartam dzemdēt 9 bērnus nepilnu desmit gadu laikā. Nezinu, kā tas viņai sanāca, bet, manuprāt, tas ir vairāk nekā diži. Daudzi no bērniem cieta un mira vēl mazi būdami, taču Konstance pamanījās nodzīvot līdz astoņdesmit gadiem. Visu mūžu viņa popularizēja pāragri mirušo vīru. Un Rekviēmu, kuru Mocarts nepabeidza, jo bija miris, pabeidza Konstance. Tā, protams, ir tikai vēdiska teorija. Vismaz man, Rekviēms ir lielākais šīs pasaules sasniegums. Pat tā kā pirmais pasaules brīnums. Tāpēc es lepojo, ka esmu to ne tikai dzirdējis, bet arī dziedājis. Dziedājis ar kori kā baritons. Tas bija lieliski un grūti. Un ne jau tāpēc es šovakar klausos Rekviēmu. Es to daru, lai atgādinātu jums visiem, ka, bļeģ, klasiskajā mūzikā ir viss sāls. Tas ir visa sākums un pamats. Noklausieties Rekviēma dramatiskāko daļu - Kyrie.

Vakar sadzēros garšīgu krievu medus alu un atsāku spēlēt klavieres. Minimāli minori, stakato, sekundas oktāvās un nekādi akordi. Tā teikt, tas ir izsens sitēja paņēmiens, kas man patīk. Vispār klavieres mūzikas skolā bija tas instruments, kuru es no sirds ienīdi, ne jau tāpēc, ka man riebtos kā tās skan. Bet tāpēc, ka biju pārāk lameass/slinks, lai tās mācītos. Tāpēc es saņēmu divnieku, dažreiz arī nulles ar vecāku izsaukumu, un jutos slikti. Beigās nolēmu mainīt instrumentu. Ksilofons tādā ziņā bija kruta izvēle. Īsi, ātri, viegli, skaļi un koordinēti. Atceros, kā uz ksilofona plāksnītēm ar skoču līmēju izgrieztas LABA's attēlus ar smukām spice girls meitenēm. Tie attēli mani iedvesmoja.

Vispār esmu uzsēdies uz dzērieniem. Pārtiku nevaru pavilkt. Nešansē kuņģis. Stienis!