Man patīk agrais rīta klusums,

Kad pastnieks, sētnieks cieši guļ,

Kad ielu tukšumā uz brīdi,

Nāk pārīt’s, kas viens otru tur.

Man patīk agrais rīta klusums,

Kad bordeļi un krogi ciet,

Aiz logu slēģiem, sētas stūriem,

Viss svētums sūtīts vienu viet’!

Man patīk agrais rīta klusums,

Kur sapņu puisēns spārnotais,

Ar liegas trauksmes pašapziņu,

Uz sienas savu sāpi pūš.

Sirdi plosa vientuļais vulkāns,

Un ēstgribas trūkums ar spirtu pa virsu.

Tie tauriņi vēderā dejo, kad mirstu,

Un atkāpjos sevī, lai dzimtu no jauna.

To mūri – kā Ķīnas var celt, ja tās bailes –

Tik lielas kā vārdi, „man viss ir vienalga”,

Bet atplestām rokām uz klints pašas smailes,

Es stāvēšu mierīgs, ja mācēšu mīlēt.

Vai mirdzošas monētas zelta, ja spīd,

Un puķes, kas pļavās, ir brīvas?

Ja nezinu pat, vai es zieds, vai tāds nieks,

Kas uzburts citiem par prieku.

Vai pieneņu klēpis ir vērtīgs, kad zied –

Tās monētas, kura tā spīd?

Ja vējam pakļautās pūkas slīd,

Un aizlido vienas tik viegli.

Kā kupenas slīdot no jumtiem krīt,

Šļūkšu no kalna visiem par spīt’,

Pagaidi māmiņ’, pagaidi rīt,

Pasakas steidzos nobaudīt.

Kā lāstekas kūstot pret zemi šķīst,

Aizmirstas rozes sakalstot vīst,

Pagaidi brālīt, vēl brīdi, tūlīt,

Uz pieturas nāc mani pavadīt!

Kā ledus lūstot upēs plīst,

Mirklis stindzinošs, mirklis īsts,

Saprotiet mīļie, tas nebūs tik drīz,

Jums dzīvu princesi savaldīt!