Sirdi plosa vientuļais vulkāns,

Un ēstgribas trūkums ar spirtu pa virsu.

Tie tauriņi vēderā dejo, kad mirstu,

Un atkāpjos sevī, lai dzimtu no jauna.

To mūri – kā Ķīnas var celt, ja tās bailes –

Tik lielas kā vārdi, „man viss ir vienalga”,

Bet atplestām rokām uz klints pašas smailes,

Es stāvēšu mierīgs, ja mācēšu mīlēt.