Un ofisā ir tik grūti bīdīt radošu domu plūsmu (par ļubestību un sajūtām, par pavasara pumpuriem un vēl visādādiem niekiem). Te viss ir  sterīli baltā krāsa. Nepārtrauktā telefonu ļurēšana, sieviešu  plūsma (staigules),  kāri kāda vēl paspēj ielūkoties svešā (jā, tieši manā) monitora ekrānā. (ok, bumbināšana beidzās).

Bet darba galds man ir mājīgs - visur izmētātas dzeltenas "post it" lapiņas (mana vājība), apzīmētas papīru lapu kaudzes, un es ("Ar melnu parūku," lauris nomurmina.) kaut kur paslēpies visā šajā jūklī - perfekts salikums. aiziešu pēc venden ūdens, pačurāšu, un vēlāk...moš arī pastrādāšu...