Tirgus Rīgas centrālais. Tā ir apburtā leiputrija, kairinoša Apolona āre, kurā mājo glāstīgi vāra alkatības gāzma. Ar kolorīti stimulējošu sabiedrisko dzīvi, kurā jaunākās tenkas un pasaku grābšļus kā medus lāses absorbē komunicēšanas akurātības dzidrums.

 Es atgriezos laimīgs. Vislabāk man veicās ar apiņu pirkšanu. Devos uz paviljonu un ieraudzījis garšvielu stendu saku: „Jums apiņi ir?” Atbilde: „Nav!” Pie sēklām un stādiem, pie kaltētiem āboliem man atbild: „Nekad nav bijuši [bļē, pisies].” Uz jautājumu, vai vispār kaut kur ir, tiek noplivinātās rokas gaisā. Sapratu. Upurējoties par  20kapeikām nopirku angļu alu ar notecējušu termiņu, un pats alus Dievs sadzirdēja manus saucienus. Nedaudz pagājos aiz gaļas paviljona. Iedzēru. Un uzskrēju virsū nelielam  nezināmas rases vīrelim. „Psst...Tu meklēji apiņus, ja?” viņš klusi iesāk. „Jā!” es drosmes pārņemts iesaucos. „Nāc!” viņš čukst, un mēs ejam gar metāllūžņiem, gar poļu lupatām, gar tehno ritmiem un lētiem briļļu stikliem. Nelielā skvēriņā pie saimniecības preču veikala „Daugava”  tiek piedāvātas visdažādākās Latvijā augošas zālītes, tur ir gan kaltēti laksti vīriešu spēkam, gan sievasmātes nervu sabrukumam, bija arī slavenās  vērmeles, taču man vajadzēja apiņus. „Apiņus!” es cieti noskaldīju. „Cik paciņas?” [Jā, es arī līdz šim nezināju, ka apiņus pārdod paciņās] „Dod vienu!” es saku. Samaksāju latu par pieklājīga [Ādažu čipsu pakas lieluma] izmēra paciņu. Šobrīd dzeru  trešo apiņu tēju [rūgta, atgādina alu un kaņepju sviestu] un jūtos bezgala miermīlīgs.  Sirdī jūtu, ka vēl pēc pāri krūzītēm būs vēl labāks draivs nekā pēc bērnības rotaļām ar tramadolu.  

P.S. Bļeģ, jāskrien uz mēģi! [aplejos ar karstu šķidrumu]