Jā, es rakstu esejas savam brālim  Kārlim.  Jā, es atlīdzībā pieprasu  viskiju, biļetes uz operu vai savas istabas sakārtošanu. Jā, es nerakstu uz desmit, un  nerakstu arī uz  nesekmīgajām. Jā, man pēdējā laikā riebjas rakstīt, taču es mīlu savu brāli un visu laiku nonāku pretrunā. Jā, es ienīstu to skolu. Jā, es piedāvāju jums iespēju izlasīt eseju ar gala vērtējumu: 6 literatūrā un  7 valodā (viena kļūda – tikpat, lūk, bija jāraksta kopā, bļe, words speciāli neizlaboja)

Cilvēkam nākas saskarties ar visdažādākajām dzīves situācijām. Katrs no mums ikdienā piedzīvo patīkamus uzvaras augļus un gandarījumu, atzinību un uzslavu, neizpaliek arī neveiksmes, nosodījums un skumjas, asaras un depresijas. Tā ir dzīves skola. Tā ir pieredze. Mēs esam dažādi, un tas ir jauki. Mums katram uzliek savu rāmi kā jaunāko brāli.

 Dažkārt, vērojot atsevišķu indivīdu neadekvāto un aplamo izturēšanos, tiek izteikti vienpusēji un pretenciozi apgalvojumi. „Viņš ir slikti audzināts, viņam nav morāles un rāmji!” tramvaja pieturā stāv glīti ģērbta kundze un apslēpti izrāda nepatiku pret blakus esošo jaunieti. Viņu sauc Roberts, viņam ir sešpadsmit, mati kā pankam, novazātas drānas, netīri zābaki, turklāt izaicinoša sejas izteiksme. Viņš smēķē un atraugājas, klausās skaļu mūziku un brīvajā laikā spēlē ģitāru. Vakar viņš lietoja alkoholu, bet to jūs drīkstat arī nezināt. Svarīgi ir tas, ka viņam ir bail būt apmierinoši pareizam, viņš ir vīlies dzīvē, tāpēc viņa ārējais veidols pauž klaju nicinājumu. Tas viņam šķiet pareizi. Tas ir viņa rāmis. Tā ir viņa būtība un tēls.

Tad atbrauc tramvajs, un laipnā kundze ar Robertu iekāpj vienā vagonā. Spīd saule, un aiz logu rūtīm mākoņu pūkainie spalvu pavedieni vēsta par straujo pavasara tuvošanos. „Tas viss ir speciāli?” jūs jautāsiet. Jā, jo cilvēka rīcībai un stilam ir izšķiroša nozīme, veidojot priekšstatus un uzliekot rāmjus, attieksme un veikums ir svarīgs. Manuprāt, Roberts pieturā varēja uzvesties krietni labāk. Viņš nav ļauns, tāpēc es ļaušu viņam bez lieka uzaicinājuma palīdzēt tramvajā iecelt bērnu ratiņus un pašaizliedzīgi piedāvāt jaunajai māmiņai sēdvietu, glītajai kundzei tas nemaz nav jāredz, viņai ir izveidojušies savi priekšstati un rāmji, bet jaunā māmiņa, jā, viņai būs prieks.

Rāmji ir dažādi, tik pat dažādi kā paši cilvēki. Pielāgoti, liekulīgi, maldīgi un nepatiesi.  Nav cilvēku bez rāmjiem. Nav rāmju bez cilvēkiem...