Filips

par telefona fobiju
4/10/05 09:49 pm
Nemelošu, jo Riebjas! Tā ir. Pavisma atklāti man nepatīk runāt, dziedāt, lasīt dzeju, atbildēt vai dejot kā balerīnai pa telefonu. Pīkstošais telefona zvans manī izraisa paranoju un bailes. (iespējams bērnības trauma, kā filmā: "mēs visu dzirdam un noklausāmies!") Mani nomāc telefona klausules klusums, jautājumu virkne, pīkstināšana un visi sajauktie numuri. Es ienīstu gatavot telefonisku runu. Pasūtīt picu. Man bieži paaugstinās asinsspiediens. Sirdsdarbība dažkārt pieaug līdz panikas apmēriem, (virs 140sit/min) apzinoties, ka tagad, lūk, vajadzēs zvanīt. Visvairāk es ienīstu pildīt kaut kādus lūgumus, izteikt aicinājumus pa telefonu.
Telefons - tā ir vieta, kur visi viens otram melo, neskatoties acīs žāvājas un runā par nevajadzīgām muļķībām. Tā ir vieta, kur es nekad nebūšu (jo nejutīšos) es pats, jo nemācēšu izteikt sajūtas. Ir bijušas reizes, kad jāiedzer (jāpiedzeras), jo esmu par vāju, jo ir bail, jo ir grūti piezvanīt un panest to teātri klausulē. Jo riebjas... Riebjas, un Viss!

P.S. un Ir pavisam nedaudz tie. Tie kuriem es atļaujos (jo uzskatu par vajadzību) piezvanīt. Tā, lūk! =)
Current Music: Willy Mason
Current Mood: ahūns
1 comment Leave a comment