Bija gandrīz desmit vecgada vakarā, kad mēs ar Annu dzerot šņabi izdomājām stopēt pie paziņām uz Pienu. Lielajā Maximā nozagām 300gr. laša kaviāra un, lai tie nesasaltu, ielējām bundžiņā šņabi. Ēdām tos izmantojot trīs pirkstus, tas ir tā, ka rādītāja pirksts, īkšķis un vidējais pirksts jāiegremdē kaviārā un jācenšas ātri satvert pēc iespējas vairāk kaviāra, pēc tam tas jāiebirdina mutē un virsū jāuzdzer šņabis.

Vēlāk atklājām, ka vienkāršāk ir dzert šņabi no bundžiņas kopā ar kaviāru un tad arī nostopējām brūno Volvo. Mašīnā sēž puisis ar draugu jeb Ervīns ar Ediju. Un mēs braucam uz centru un runājam par mūziku un gaidāmo vakaru, labs sākums, līdz brīdim, kad apstājamies pie gada albūmu topa, Anna saka, ka labākais ir Gustavo, es piekrītu, bet abi puiši par spīti visam klausās radio. Pretīgi, ka nesaprot mājienus, tāpēc šajā situācijās vienkārši atvērām logu un sākam dziedāt: „Mana māsa Anna, mana, mana māsa Anna,” mašīna saiet aukstais gaiss un iekšā tiek arī sniegs, nākas apstāties Valmieras ielas Statoilā un iet uz tualeti tīrīt matus. Kamēr puiši smēķē, Anna nāk klāt pie manis un stāsta, ka tas Edijs taču ir lohs.

„Tu zini, viņš spēlē tajā grupā „Green Steam Peace”... iedomājies?” viņa ar savām lielajām piepistajām acīm trīc no prieka.

Un es saku, ka man ir pohuj, kur viņš spēlē, jo gribu braukt uz Pienu, dzert pina kolada, pēc tam siltā vannā mērcēt kājas un varbūt vēlāk aiziet uz Makdonaldu.

„Jā, bet kā tu domā, mums varētu kaut kas sanākt?” viņa man jautā.

Un es saku, ka jā, varētu gan, un tad mēs ejam uz mašīnu.

Tā tas viss būtu beidzies, taču Ervīns ar Ediju uzņēmušies iniciatīvu piedāvā mums doties uz savu pasākumu Pērlē.

„Mēs tur šonakt spēlēsim un būtu forši, ja jūs nāktu.” Klusums. Un viņi izlabo situāciju piebilstot, ka dzērieni būs par brīvu.

Annai seja kļūst tik laimīga kā stacijas pulkstenim, kas beidzot sācis rādīt pareizu laiku, un es saku: „Jā, pohuj to sniegu. Braucam uz Pērli.”

Puiši paziņo, ka esam Pērlē, un viss kļūst neticami labs, mēs tiekam pie melnā balzāma un šampanieša, mums ir savs galdiņš un skan forša mūzika, iestājas tāds patīkamais reibums. Plūstošās smiltis. Un uz brīdi esmu tādā kā epicentrā, jūtu kā tuvojās Jaunais gads, salūti un jaunas depresijas.

Ervīns ar Ediju gatavojas spēlēt. Viņi atnes sarkanu kasti un sāk krāmēt uz galda kaut kādus sūdiņus, vēlāk dzirdu, ka tā nav grupa, bet spēle. Šajā brīdī Anna nezin kāpēc atkārtoti kļūst laimīga un šoreiz paziņo Edijam, ka dzīvos Deglava ielā 47. Es izlaboju, ka viņa jau tur dzīvo. Bet Edijs piekrītoši pamāj un saka, ka tā ir forša vieta.

Tad man sāk rasties dziļas aizdomas par to, vai tiešām tam Edijam patīk Anna, un varbūt viņš ir viens liels liekulis. Iedzeru vēl nedaudz un jūtu, ka Edijs man nepatīk.  

Kauliņi ir mesti un nokrīt uz grīdas, un man pēkšņi vairs nav skaidrs, kurš no abiem bija Edijs un kurš Ervīns? Viņi šķiet vienādi pretīgi. Un kad es dzirdu, ka viens no viņiem saka:

„Vai kāds grib koku?”

Es saprotu, ka tas ir tik stulbs joks, ka asi atcērtu: „Koku negrib neviens!”

Anna uz mani paskatās ar tādu sašutumu, kā toreiz, kad es viņas sunim nopirku akcijā kaķa konservus un teicu, ka tas ir sīkums, jo sunim taču vienalga, ko viņš ēd, un viņa tos izmeta pa logu un bļāva, ka viņas suns nav nekāds sīkums un nav arī dumjš.

„Mans suns nav dumjš, mans suns nav dumjš! Tas ir dārgs angļu suns.” Un suns priecīgs toreiz lēkāja un smējās.

„Es gribu koku!” Anna pārtrauc manas atmiņas, un turpina skatīties tikpat riebīgi kā pirms tam. Tagad es ienīstu arī Annu. Paies laiciņš, un viņa vīteros un tvīteros man apkārt, taču, kad tā būs, es pagriezīšos un pagrūdīšu viņu nost, sakot, lai viņš iet projām. Tad viņa varēs iet kaut kur raudāt, rakstīt skumjus tekstus blogā un meklēt draugus, bet es sēdēšu mājās un svinēšu uzvaru.

Par vēlu spēlēm.

Ir piecas minūtes līdz Jaunajam gadam. Visi ceļas kājās un iet laukā skatīties uz salūtu un citiem. Uz ielas kāds skaļi skaita sekundes, un visiem rokās kūp šampanieša glāzes. Braucamā daļa ir tukša. Un es aizeju līdz ielas vidum un beidzot redzu cik gara un paredzama tā ir. Un sākas. Visi viens otru apskauj, vēl laimi un atkāj noslēpumus, kāds dedzina raķetes, bet es paņemu šampanieša pudeli un dzeru, dzeru, dzeru, dzeru, tik ilgi līdz šampanieša gāzes burbuļi cērtas atpakaļ un iesit pa degunu, liekot asarot acīm. Tad es apskauju Annu, pārējos un jūsmoju tiem līdzi.

Beidzot varu arī socializēties un, lai pārbaudītu, vai nekļūdos, jautāju Ervīnam, vai viņš ir Ervīns? Viņš uz mani izbrīnīts skatās un sniedzot roku saka: „Esmu Ervīns Sarkanvīns.” Un es saku, ka tagad esam iepazinušies labāk. 

martin_ssh

mīļo filip, lūdzu, dali tekstu paragrāfos! manas acis to nevar izturēt.

martin_ssh

vēl es gribēju pateikt, ka man ļoti patīk, kā Tu raksti. un es šo ierakstu vēlos izlasīt. tāpēc, lūdzu, esi tik mīļš un sadali tekstu paragrāfos. letter river distracts me like a mountain view.

martin_ssh

the letter river of your words distracts me like a mountain view. izlasīju. (:

sveetaa_seeta

Tu esi superīga vecene!

vinsents

"seja kļūst tik laimīga kā stacijas pulkstenim"

labs salīdzinājums.

juris_tilts

Ļoti labi.