Atmiņa. Man ir neizgulēta un sapista atmiņa. Vārdi. Cilvēki. Telefona numuri. Dziesmu teksti. Raksti. Raksti. Klik. Un tas kaut kur iesprūst. Paliek karājoties. Izkūp.

Nožēlojami. Bibliotēka mani jau zin. „Labdien, Filip!” viņi saka. „Trešo reizi šonedēļ?” un smaida. Pretīga sajūta. Tiešām, pretīgs. Es iedzeru un labāk nekļūst. Kaut kāds sūds ar sarkanu seju, izskatās pēc rakstnieka - tulka ar 30gadu stāžu, loba apelsīnus. Sēž lasītavā un loba maisiņu ar apelsīniem. Telpa smird pēc piesmakušiem citrusiem, pēc padomju laika mēbelēm, pēc dzintara odekolona, pēc bezgaisa. Es varētu padirst un aiziet, bet es pieceļos un atveru logu. Tie ir kunksti. Manam brālim ir dalmāciešu zaķis. Viņš dzīvo pieklājīgā būrī. Barojas. Ir omulīgs. Mierīgs. Bet, kad atver viņa būri, viņš sāk kunkstēt. Tas ir līdzīgi,  kā atvērt logu bibliotēkā. Es jums riebjos, un šīs jūtas vismaz  ir patiesas. Tas ir tā pat kā rakstīt iedzērušam. Tas ir tā pat kā skatīties eirovīziju. Tik pat  abpusēji neciešami. Ja, man būtu jūsu problēmas, es iespējams dzertu zaļo matē tēja pa 14santīmiem. Un būtu mājās.      

janka

un kādas tad ir Tavas problēmas?

quizer

Neicietībā un raksturā.

janka

un tās Tu uzskati par tik milzīgām salīdzinot ar visu citu (un visām citām iespējamajām) problēmām?

iza

http://klab.lv/users/escimo/185788.html

quizer

Es vakar arī grauzu. Gan sēmuškas, gan ķirbju sēklas. bija forši.