Šovakar man bija intervija ar frizieri. Ziniet, es par frizēšanu zinu tik pat daudz kā  par basketbolu. Tātad daudz. Ja man kāds komunikācijas zinātņu docents jautātu, kas mani šajā dzīvē interesē visvairāk, es melotu, ja teiktu, ka tā nav frizēšana.

Uz Tērbatas ielas tieši pirms Drogām, jā, tur ir viena diennakts frizētava, kur devos intervijā. Uzreiz jāsaka esmu nedaudz kautrīgs no intervijām, tāpēc mājās patrenējos ar vārdnīcu, sagatavojos, žestikulējos pie spoguļa, īsāk, dzēru viskiju. Daudz, nē. Ar mēru.

Tātad es īsā solī ienāku frizētavā un paziņoju: „Man  bija sarunāta, nu...” es parādu savu smuko diktofoniņu un koķeti piemiedzu ar aci. Friziere monotoni slauka uz grīdas izbērtos matus. Fonā skan микс фм сто два и семь. Tad viņa aizdomu pilni paskatās uz manu glīto matu griezumu, ieskatās dziļāk man galvā, un intervija sākas:

„- Как стричь?”

„-Интеллигентный вариант!”  es tekoši noberu.

„-Это как?”   

„-Так же, но сверху тоже убрать?” es atcērtu.

„-У Вас вроде... всё в порядке.” šeit viņa mazliet samulsa. Tāpēc es  piepalīdzēju sakot:

„-А на женщинах как отражается?”

„-Oтражается!”

Secinājumi:

Frizēšanās tas ir prieks,

Pat ja neesi teicamnieks.

Mācies svešvalodas niekus