Pēc divu mēnešu pauzes es atkal iepērkos kā snobs. Dodos tūrē pa lielveikalu un tērēju naudu neskatoties uz cenām. Esmu satraukts. Mazliet trīcu. Alkohola degustācija nav. Uzreiz nopērku kristāla glāzes, melnus koktēļsalmiņus, ledu un divus Bacardi light, tad aizeju uz otrā stāva picērijas neona tualeti un uzjaucu sev vienu „Bacardi on the rocks” dzērienu. Pagaršoju. Diezgan labs. Nedaudz nomierinos un turpinu iepirkties, nu jau nepiespiestākā gaisotnē. Smaidu. Paņemu iepirkuma ratiņus, iedzeru un lēni stumjos caur lielveikala koridoru gaiteņiem.

Tas notiek pēkšņi. Tā ir pārdevēja, kas pāris reizes aizrāda, šeit nedrīkst dzer, šeit nedrīkst dzert, es viņu joka pēc nošauju. Tad man pa priekšu iet divi puikas, tie ir apsargi, viņiem ir steki un roku dzelži, pistoles es neredzu, bet viņi izskatās aizdomīgi. Es lēnām uzņemu ātrumu, stumjot ratiņus sāku skriet un iebrēcies „Ceļu, darogu!”  ar ratiņiem iepišos abu apsargu aizmugurēs. Apsargi ar inerci paklūp uz priekšu un gāžas lejup pa elevatoru. Es, protams, saprotu, ka man varētu būt nepatikšanas, jā, ziniet, es tomēr esmu krietns cilvēks, tāpēc es ātri izvērtējis situāciju dodos palīdzēt apsargiem piecelties. Patiesībā, es viņiem izglābu dzīvību, jo otrajā stāvā, tajā veiklā, kurā bija pārdevējas līķis, un kurš bija tieši blakus elevatoram, tur bija arī bumba, kas uzsprāga, un visi nomira.

 Beigās apsargi mani piekāva, tas nebija sāpīgi, taču es zināju, ka šādās situācijās ir jāraud, un tik tiešām apsargi jutās nedaudz vainīgi,  kā sāpju dāvanu viņi man piedāvāja dzeršanas atļauju lielveikalos. Protams, sākumā es pakonsultējos ar sevi divatā un tad piekritu.        

the_orchids

man patīk,ka visi nomira!