Kā viens no visvairāk simpatizējošajiem atvērto attiecību "modeļiem" ir tāds, ka man ir vienas 'primārās' attiecības, bet citas ir sekundāras (teiksim tā). Ja godīgi, liekas, ka es par ko tādu jau gadiem domāju, kad sapratu, ka neesmu un diez vai jebkad būšu 'pietiekama' (ne negatīvā nozīmē) otram cilvēkam. Sākotnēji tāda apziņa mani sapisa, tagad tas liekas loģiski.
Man ir daudz un visādas problēmas, no kurām viena ir tāda, ka esmu privātīpašnieciska. Tāda īpašība ir toksiska savstarpējās attiecībās. Un tādai lietiņai noteikti var atrast gaziljons iemeslus apakšā, bet atvērtās attiecības tādā ziņā ir labs veids, kā to mainīt - palaižot kaut ko vaļā.
Un galu galā, pieņemot, ka, iespējams, ar kādu varētu izšķirties, ja attiecības tiek atvērtas, vai tad tas nav labi to noskaidrot ātrāk kā vēlāk? Ja tu palaid kādu vaļā un viņi neatgriežas, tās attiecības ātrāk vai vēlāk būtu pārtrūkušas tāpat.

Ai, tā jau ir par visu un visiem. Nekas jau tev nevar piederēt. Īpaši jau cilvēki, viņu laiks, rūpes, mīlestība un tā tālāk. Es nezinu, kaut kā grūti pie tā bija nonākt.
Heh