Uz palodzes noliku savu butt plugu ar asti. Pēc brīža dzirdu - kaķis šņāc, acis lielas un nesaprot, kas tas ir. Tagad sēž pie durvīm, skatās uz mani un nemaz nenāk istabā.

Did you know I'm pretty fucked up?

Ravēju dobi, kad sāka līt. Domāju, ka tas būs uz neilgu laiku, bet lietus tikai pieauga spēkā. Salasīju kabačus, aizliku telefonu aiz apakšbiksēm un devos uz mājām.
Saliju tā kā bērnībā. Kaimiņi tikai noskatījās un es viņiem pasmaidīju.

Puskaila zem palaga. Biksītes dibenā salīdušas no knosīšanās. Karsti. Gandrīz sev pieskarties vēlos, lai ātrāk aizmiegu, bet tas vienlaicīgi nozīmē, ka paliks karstāk.
Lēmumi, lēmumi..

Es vēlētos uzrakstīt par savu mīlestības valodu, pieskārieniem un pieskaršanos. Varbūt es sakopošu domas un kādreiz atcerēšos to izdarīt.
Biju šodien peldēt. Īsta pelde tā nebija, tikai iebridu ūdenī, sevi un matus saslapināju. Mani ļoti uztrauc ūdenszāles un pēdējos gados bez kādām gumijas čībām arī nelienu nekur.
Līdz šim nebija peldkostīma un kādu mēnesi arī pārdzīvoju par to, jo saviem kompleksiem par sevi negribēju atdot arī peldēšanos. Apdegu. Pat jūtu, kā pleci mazliet sūrst. Sasitu dibenu (and not in the fun way), tas arī sāp. Ar bērniem meklējām gliemežvākus, atradu spirālīti, atnesu sev mājās.
Apsolīju uzcept cepumus.

Uzdūros vientulībai un noskaidroju, ka mana personība ir "advokāts" (infj). Es nezinu, vai es tam piekrītu. Es nezinu arī, kāda esmu. Es to nevaru saprast jau ļoti ilgu laiku.

Vienlaicīgi raudāt un mazgāt matus ir ļoti grūti.

Rītdien ir mana pirmā darba diena manā mūžā. Neoficiāli. Nebiju uz darba interviju, neesmu parakstījusi darba līgumu, nekur nekādus papīrus neesmu iesniegusi, pat CV neesmu rakstījusi.
Kā pieaugušam cilvēkam man sen tādām lietām vajadzēja iziet cauri. Ļoti iekavēju dažos dzīves departamentos.
Esmu ļoti uztraukusies un man ir bail. Un savas neracionālās bailes un uztraukumu nevienam nevaru stāstīt.
Es tikai negribu justies bezjēdzīgi, stulba un nederīga.

Arlabunakti.

Vēlos, lai kāds mani redz.
Nevēlos atklāties, lai kāds mani redzētu.

Paņemu telefonu rokās, "nē, neraksti viņam", nolieku telefonu nost. Pēc piecām minūtēm paņemu telefonu rokās, "nē, neraksti viņam", nolieku telefonu nost. Padomāju. Un tā varbūt vēl kādas pāris reizes atkārtojas.
The struggle is real.

Kad kāds vēlas, lai tu viņu dominē, bet esi tikai sadiste.

Tas, protams, kā joks. Varbūt nedaudz skumīgs, jo tāda nu šī situācija ir. Man noteikti ir dominanta personība, bet man nav vēlmes dominēt? Varbūt es nezinu, ko tas vārds tieši nozīmē, varbūt pati esmu bijusi maldinoša (tā man sanāk regulāri).
Turklāt trūkst kaut kāda mentālā saikne ar šo cilvēku. Tāpat pašos dziļumos tomēr šķiet, ka pārstāvu pretējo lomu.

Vai varbūt man jāmācās izmantot cilvēki savam labumam? Vismaz fiziskam.

Kā viens no visvairāk simpatizējošajiem atvērto attiecību "modeļiem" ir tāds, ka man ir vienas 'primārās' attiecības, bet citas ir sekundāras (teiksim tā). Ja godīgi, liekas, ka es par ko tādu jau gadiem domāju, kad sapratu, ka neesmu un diez vai jebkad būšu 'pietiekama' (ne negatīvā nozīmē) otram cilvēkam. Sākotnēji tāda apziņa mani sapisa, tagad tas liekas loģiski.
Man ir daudz un visādas problēmas, no kurām viena ir tāda, ka esmu privātīpašnieciska. Tāda īpašība ir toksiska savstarpējās attiecībās. Un tādai lietiņai noteikti var atrast gaziljons iemeslus apakšā, bet atvērtās attiecības tādā ziņā ir labs veids, kā to mainīt - palaižot kaut ko vaļā.
Un galu galā, pieņemot, ka, iespējams, ar kādu varētu izšķirties, ja attiecības tiek atvērtas, vai tad tas nav labi to noskaidrot ātrāk kā vēlāk? Ja tu palaid kādu vaļā un viņi neatgriežas, tās attiecības ātrāk vai vēlāk būtu pārtrūkušas tāpat.

Ai, tā jau ir par visu un visiem. Nekas jau tev nevar piederēt. Īpaši jau cilvēki, viņu laiks, rūpes, mīlestība un tā tālāk. Es nezinu, kaut kā grūti pie tā bija nonākt.
Heh

I'm full of love tonight.
Man prasa, kā es varu gribēt un kā es īstenotu atvērtās attiecības, ja esmu tik greizsirdīga?
Pirmkārt, es nezinu, vai es tiešām gribu. Es gribu (nopietnas) attiecības. Un es domāju, tas ir neiespējami būt ar un gribēt tikai vienu cilvēku (ilgstošā laika posmā). Ja esmu ar kādu kopā, vai tas nozīmē, ka nekad nevarētu lūkoties uz kādu citu romantiski? Vai citādāk? Nezinu, kāpēc tas nozīmē, ka pēkšņi būtu imūna pret citiem cilvēkiem, vai ka man par to būtu jājūtas slikti.
Es nezinu. Un tam taču nav sakara ar greizsirdību? Vai ir? Greizsirdība ir tikai emocija.
Es negribētu savam partnerim (ar abu dzimumu nozīmi) uzlikt kaut kādas ekspektācijas par to, ka viņiem ir jābūt "pilnīgiem" priekš manis. Tajā pašā laikā tas nav jāuztver personīgi, ka es nevaru nodrošināt partnera visas vēlmes. Tas ir tāpat kā ar vienkāršiem draugiem. Dažas intereses tevi vieno ar vienu, dažas ar citu. Tas nemaina viena vai otra vērtību un neizslēdz ne vienu, ne otru kā draugu. Kāpēc tā nevar būt ar romantiskajiem partneriem? Vai jebkura cita veida partneriem.
Jā, es esmu greizsirdīga, bet tādai emocijai var tikt cauri, atceroties augstāk minēto un pārbaudot, vai tā nav kāda paša nedrošība/komplekss, kas lien uz āru. Un tikpat svarīgi ir novērtēt to, kas tev jau ir, nevis kā tev nav. Priecāties par to, ka otrs ir priecīgs.

Visu dienu par to domāju. Un vēl domāju, ka, iespējams, tikpat labi varētu būt apmierināta monogāmās attiecībās.

ieslīdu kaut kādā idejā par to, kas nekad nebūs. nav vēl pasaules gals.

No rītiem grūti piecelties, pa dienu jūtos nogurusi. Eju ātrāk gulēt. Nevaru aizmigt pusotru stundu, no rītiem grūti piecelties, pa dienu jūtos nogurusi. Eju ātrāk gulēt. Nevaru aizmigt pusotru stundu, no rītiem grūti piecelties, pa dienu jūtos nogurusi.

Gribēju šodien aiziet uz Tesas koncertu, bet kad sapratu, ka man 12 stundas pirms tam nav ko darīt, lol, nolēmu braukt mājās.

Izdzēsu tevi no visurienes. Ba-bai

Guļu divstāvīgās gultas otrajā stāvā un jūtu, ka mana mazliet klaustrofobija atdzīvojas. Nedaudz sajūta kā zārkā varētu būt.

Esmu tukša persona. Pēdējā laikā viss šķobās.

6:18 melna kafija, četras maizītes un jogurts, lietus aiz loga, trīs nepaēduši kaķi. Vai es esmu kādas grāmatas galvenais varonis?

"Labās krutis, daudz ko ar tadam var sadarit."

kāds nepazīstams cilvēks par manām krūtīm

Šī rīta sapnī savā vijoles čeholā ieliku dzīvu jaundzimušu bērnu un aizmirsu viņu tur uz nedēļu.
Vai jums vispār ir kāda nojausma, kā es jutos pieceļoties?