kā man iet
dienās, kad spīd saule, es ilgi stāvu pie loga acīm ciet. man šķiet, ka ķermeņi grib būt gaismā. es nolieku savu ķermeni tā kā tādu augu pie loga un stāvu. es zinu, ka D vitamīnu var dabūt, ja logu atver, bet laukā ir pārāk auksti, un iekšā ir pārāk dārgi. sasilt.
es tamborēju, tamborēju cimdus mammai un māsai, šalli A., gribu uztamborēt sev zeķes. tas ir lieliski, es jau sen gribēju atsākt tamborēt.
tā kā laikam vispār ir diezgan labi, es kaut ko daru. Lasu Silvijas Plātas "The bell jar" un identificējos ar galveno varoni, atceros, ka neilgi pēc grāmatas sarakstīšanas Silvija iebāza galvu cepeškrāsnī.
Biju uz briseli, uz parlamentu ar partiju, man bija ļoti, ļoti garlaicīgi un nebija neviena, ar ko runāt, tāpēc es tamborēju un jutos tā, kā jutos skolā vai kā jūtos citos grupējumos ar cilvēkiem, starp kuriem neatrodu sev vietu un neatrodu atbalsi, savu atspulgu.
man bija dzimšanas diena, es noguru. man uzdāvināja daudz jauku lietu, tamborētu cepuri ar austiņām, kuru var sasiet zem zoda, čības, poļu pornožurnālu, krāsojamo grāmatu ar ļoti skaistiem ziedu attēliem, kurus man bail sabojāt, auduma maciņu no auduma, kurā attēlotas vistiņas. foto filmiņu.
runājot par fotofilmiņām - aiznesu uz BFS filmiņu no grieķijas, t.i., grieķijā sabildēto un man pateica, ka vispār izskatās, ka filmiņa nemaz nav tinusies. neesmu vēl aizgājusi pakaļ flešam, iekšēji noskaņojos, ka viss ir zaudēts. nu nekas.
dzīvot nozīmē atteikties.