atklāsme: pašrefelksijā gūtās apjausmas nav nepieciešams rakstīt soctīklos, lai tās kļūtu validētas.

un piedod manus dzērumā, mānijā, depresijā un citos izmainītos apziņas stāvokļos veiktos ierakstus klabā, feisbukā un tviterī, tāpat kā es piedodu saviem

Nesaprotu, kā es visu savu mūžu nebiju dzirdējusi par Sexy Sushi. Slims albums, 2008. French electro.
https://open.spotify.com/album/54sRnf9fQEFwkQNkeNW5zy?si=o20g1nOhT4i0JgtQYtkR-g

Kā vīrietis reti kad saņemu komplimentus, tā pat kā ziedus(šos gan ir sanācis saņemt vēl dzīvam esot). tomēr nesen vienu saņēmu.
Tie kas zin mani un manu ģimeni nedaudz vairāk, zin cik ļoti man ir trauma lai mana balss nesāktu pat vilkt uz manas mātes balss un vispār vokālajām dotībām.
Nevarētu teikt ka mērtiecīgi eju uz kādiem kursiem,treniņiem. tomēr šī ir lieta kas mani ir nomocījusi, un šad un tad vienkārši mēģinu ko darīt lietas labā. Tā pat kā būtu priecīgs ja kāds ieteiktu kādu speciālistu. Bieži piedomāju pie tembra un tā tālāk.
Tomēr, man ir tāds prieks ka esmu saņēmis komplimentu par savu balsi, no cilvēka, kurš neko nezina par šo backgroundu.

hm

Kārdinošie tirdzniecības centri reģionos

Radio Marija tikko: "Gunita, ko stāvi rokas uz kapota salikusi? Tā kaut kāda epiklēze?"

viss mani paaraak ljoti ietekmee. seedeeshana vairumaa soctiiklu vispaar ir visdestruktiivaakais, ko esmu dariijusi. un es esmu dariijusi daudz destruktiivu lietu. lol

vispaar jau pirms meeneshiem diviem izdzeesos no tvitera pavisam un esmu atgriezusies cibaa. oaaze visaadi citaadi neizturamajos interneta laukos.

Ar katru dienu es kļūstu arvien vecāka. Vai drīzāk – dzīvoju arvien ilgāk. Ir lietas, kas mainās. Ir lietas, kas paliek. Un tas, kas paliek, ir arī manas grūtības. Tās kļūst savā ziņā skaidrākas, jo esot pieaugusi, es varu vairāk pievērsties sev un neesmu spiesta darīt to, kas man sagādā grūtības, spriedzi. Bet, whatever, par to nav runa šobrīd. Mani sadusmo tas, ka man katru dienu, KATRU DIENU, ir jācīnās ar domām, ka es vienkārši 'kaut ko nedaru pareizi', 'pietiekami necenšos', etc. Tas, cik nenopietni sabiedrībā tuvā un tālā uztver mentālas slimības, traumas, psihoneiroloģiskas problēmas, neirodiverģences – tas mani tieši ietekmē caur to, ka es pati konstanti sevi "gaslaitoju". Es neuztveru nopietni savu psihi, savas grūtības. Es sevi sodu, vainoju un atkal un atkal nodzenu līdz sabrukumam vai meltdaunam, jo lieku sev censties būt veselam, normālam, pareizam cilvēkam, bet nespēju. Un es sevi vainoju par katru vājumu, par katru nesanākšanu. Jūs saprotiet, ka tas vnk vienā brīdī beigsies ar pašeni, ja zvaigznes tā sastāsies? Nu, tagad jau ir labāk. Bet tajā pat laikā – visu laiku ir grūti. Un tas lēnām nogurdina. Konstanta saņemšanās, pārcenšanās, sabrukšana, dusmošanās uz sevi, sajukšana, sevis sarāšana, disciplinēšana, un tā uz riņķi. Un es tik labi runāju. Un izskatos tik savākta. Un esmu tik sakarīga. Es taču ar visu tieku galā.

pretīgākais, ko esmu dzērusi pēdējā laikā ir kokteilis, ko sajaucu no mājās atrodamā – kaut kāds viskijs + toniks (nav citas limonādes) + laima sula no lidl. kuņģa skābes danco un sit polku man rīklē.
šodien vispār grasījos iet gulēt desmitos. tieši teicu mārai pēc ieraksta: "aiziešu mājās un būšu laba meitene, iešu gulēt. ja palieku nomodā pēc vienpadsmitiem, sāku darīt muļķības". Tā arī notika. Man bija sajūta, ka jāiziet no mājas noķert WI-FI un nopirkt priekšapmaksas kredītu. Es nevaru pieslēgumu savas psihes dēļ, tas vienmēr beidzas ar parādiem un sodiem, nejautajiet. Izrādījās, ka E ir salauzta sirds un KKC. Labi, ka aizgāju, jo varēju viņu atvest uz mūsu dzīvokli izgulēt dzērienu brīdī, kad viņa sāka stāstīt, kā pārgriezīs sev vēnas. Varbūt kādam šodien izglābu nejauši dzīvību. Es nezinu. Esmu rīks dieva rokās.

?

draudzenei salauzta sirds. šoreiz citai draudzenei. vai pavasaris kanoniski nav riesta un mīlestības laiks?
sapratu, ka vienīgais veids, kā varu palīdzēt, ir dodot praktiskus, godīgus un ne pārāk veselīgus padomus, to skaitā – "iesaku vienkārši tuvākajā lietā veikt daudz impulsīvu darbību, lai radītu pēc iespējas intensīvākas pieredzes, lai tās sasummējoties vienkārši pārrakstītu emocionālās sāpes". thumbs up. vai tas ir tas cinisms, ar kuru cilvēki vienā brīdī sāk apaugt? "elizabet, atceries, nekas nav pa īstam". padoms nr. 2 - realitāte ir vīzija. halucinācija. labāk sapnis, sliktāk murgs. iesaku izbraukt no valsts vai sākt pīpēt zālīti lielos daudzumos, noraut garīgu psihozi, pagulēt pļavā, tikt pie trakām acīm, kļūt par mākslinieci vai dzejnieci. man palīdz.

pirmajā kursā ētikā rakstīju eseju par pašnāvības attaisnojumu, izmantojot par pamatu kamī un sartru, no kuriem neko daudz nebiju lasījusi. Šuvajevs to redzēja, bet ielika man astoņi par drosmīgu tēmas izvēli.