Šodien pamodos īsi pirms 9:00, lai gan vakardien biju salīdzinoši vēlu mājās. Vakarā braukājos ar riteni pa centru un vēlāk pa lucavsalu. Bija tik silts vakars. Pat lietus bija silts. Jaunā velo promenāde riktīgi forša, vienīgi tur nekad nav īsti cilvēku. Man šķiet, ka varbūt tāpēc, ka labajā krastā ir nedaudz tizla uzbraukšana uz tilta, bet tajā pašā laikā ērti izbraukt uzreiz uz lāčplēša ielas un apbraukt vecrīgu. Iesaku kādreiz izmēģināt.

Pašlaik ārā izskatās tik saulains aiz loga, ka apsveru domu šodien aizbraukt uz jūru. Skatos kalendārā, ka pēdējo reizi tur biju septembra sākumā. Parasti braucu uz daugavgrīvu un pēdējā reizē, kad tur biju, vētra bija diez gan kārtīgi izskalojusi vienā vietā krastu. Jūra bija aizgājusi līdz kāpai. Dažkārt par to iedomājos un par to vai krasts pārmainījies uz visiem laikiem. Toreiz gan tur biju lielā tumsā. Ļoti gribētu aizbraukt, bet pagaidām mans ķermenis vēl jūtas visai stīvi, neesmu arī vēl neko ēdusi un vispār man ir lietas, kuras darīt. Patiesībā darāmās lietas izaugušas tā, ka vajadzētu izveidot ar tām sarakstu un sākt prioritizēt. Es varētu, kā pirmo uzdevumu izvirzīt sasegties zem 100 segām un nelīst nekur ārā. Diemžēl bez darba nevaru atļauties iegādāties papildus 98 segas.

Tomēr, ja kārtīgi apdomājos, tad nedomāju, ka esmu pat tik sagurusi. Tā daļēji sāk lēnām šķist, kā viltus sajūta, kas rodas pieraduma pēc. Tiesa, mans dzīvesstils arī nedaudz pamainījies pēdējos mēnešus, kas novedis arī pie patstāvīgas prakses gandrīz katru dienu satikt un pārmīt vārdus ar kādu iepriekš vēl nesatiktu cilvēku. Tas bez šaubām ir enerģiju prasoši, bet sāku jau pierast, lai gan ticu, ka šis tā neturpināsies visu laiku. Nedomāju šo nekādā veidā depresīvi. Dzīvē vienkārši viss nāk un iet viļņveidīgi. Nu, vismaz savējā esmu to tā novērojusi. Gribētu turpināt par šo parakstīt, jo tas ir tik labs veids kā apdomāties, bet mani tikko pasauca ārā un es nespēju šitik saulainā rudens dienā šādam aicinājumam pretoties.

čiv - čiv

Labrīt! Labrīt! Labrīt!
Šodien man nav daudz laika ierakstam, jo pieteikušies atbraukt mājās viesi, kas nozīmē, ka derētu izmazgāt grīdas un pagatavot kādas uzkodas. Man ļoti patīk uzņemt ciemiņus, bet to nedaru vairs bieži, jo mans pašreizējais dzīvoklis ir ļoti maziņš. Te nav fiziski iespējams ilgstoši ērti uzturēties vairāk par 3 cilvēkiem. Tas gan priekš manis ir salīdzinoši mazs mīnuss, jo man tāpat labāk patīk būt ārpus mājām. Kopš dzīvoju Āgenskalnā arī pilnīgi noteikti vairāk bizoju kaut kur apkārt. Pie tā nedaudz arī vainoju rajonu un vienlaikus vēlos tam par šo uzrakstīt kādu veltījumu.

Šodiena beidzot ir viena no tām dienām, kurā mans kalendārs ir pilnīgi tukšs. Nekur nav jābūt un neviens nav jāsatiek. Bonusā līst stiprs lietus. Tikko vēl saņēmu uzaicinājumu uz darba interviju, kurai būs nepieciešams sagatavot portfolio. Ļoti patīk doma kaut ko šādu padarīt. Laikam jāiet uzvārīt šodienas otro kafiju.

Visādi citādi - šodien arī jūtos labāk. Vakardien man bija tik slikta pašsajūta, ka tas izčakarēja visu dienu. Sametās vēl pumpas. Turklāt slikti bija arī sunim, kas padarīja visu tikai vēl sliktāku. Knapi piespiedos vakar aizbraukt uz teātri, bet beigās, protams, priecājos, ka tomēr to izdarīju. Vienmēr šādās reizēs labāk ir piespiesties, jo grūtākā daļa vienmēr ir pats no mājas iziešanas akts. Tiklīdz tam slieksnim tiek pāri, tā jau paliek labāk un pēkšņi grūti iztēlojamais autobusa brauciens kļūst par realitāti. Šai atziņai gan sākumā bija pagrūti noticēt, bet tā ir taisnība.

Šovakar biju uz medijos daudz pieminēto izrādi “Rīkojums Nr.2”. Kaut kā liekot kopā šos notikumus un manas pašas darba pieredzi publiskajā sektorā - mani nepamet visai depresīvas noskaņas par redzēto. Jā, tur bija arī pietiekami daudz jociņu, arī pelnītas iesmiešanas. Īpaši labi, protams, (pēc vēl salīdzinoši nesenā ex labklājības ministra gājiena) nolasījās alkohola lietošanas paradumu ainas. Tomēr par komēdiju šo izrādi īsti negribas saukt, jo tomēr šo politiķu personības tikai sagadīšanās pēc ir sanākušas smieklīgas. Vispār jau, lai kaut ko kopā cilvēki spētu saštukot un sataisīt (šajā gadījumā valsti), tad tāda kā brāļošanās ir vairāk, nekā nepieciešama. Tā teikt, kolektīva garam jābūt dzīvam.

Mani arī nedaudz nokaitināja, ka izteikumi krievu valodā netika tulkoti, jo cilvēki par tiem smējās, bet es krieviski tik labi nemāku un tāpēc tie jociņi man gāja secen. Tādā ziņā man patika izmantotais risinājums izrādē “Baltijas teļš”, kur subtitri tika ieintegrēti skatuves dekorācijās.

Vai tā bija nomelnošanas kampaņa Šleseram vai Lembergam? Es teiktu, ka pilnīgi noteikti, ka nē. Vispār teiktu, ka skatītājam, kurš neseko aktīvi līdzi politikai vai gados jaunam skatītājam, kas nav šos jautājumus iepriekš pastudējis, šī izrāde varētu būt visai abstrakta. Es arī izmantoju pārtraukumu, lai nodarbotos ar guglēšanu. Vienīgais par Lembergu - īsti nesapratu, kāpēc viņš tur runāja tik tizli. It kā viņam būtu pilna mute siekalu. Brīžiem nesapratu pat, ko viņš saka, lai gan manām ausīm tāmnieku izloksne diez gan pierasta. Tikko atradu youtube pat to runu, kas tika izrādē izmantota (https://www.youtube.com/watch?v=TkkqnEjxNSs) un viņš tur runā pat praktiski bez izloksnes. Vispār viņš tur tika attēlots nedaudz kā kaut kāds jampampiņš, bet viņš galīgi nav stulbs. Viņam tomēr ir vesela pilsēta pie jūras. Vēljoprojām.

Ja gribas piesieties par “politizēšanu”, tad varbūt iespējams piesieties noslēguma runai par to, kā tagad taču bez viņiem (oligarhiem) ir labāk, kas mani pārsteidza, jo viņi taču nekur nav pazuduši. Hallo? Šeit zvana kokrūpnieku lieta, IT sistēmu iepirkumi, wondersala un gan jau vēl kaut kas. Vai mēs vairs neesam aktuāli? Vai gadījumā vēl 5 mēnešus atpakaļ mums atkal nebija tā pati divu paralēlu koalīciju problēma? Tajā pašā laikā man šajā runā ļoti patika, ka tika iezīmēts, cik ļoti nodarbošanās ar politiku var salauzt cilvēku un neviens īsti laimīgs no tā ārā neiziet. (ammm, nu moš tikai Rinkēvičs? :D) No otras puses, ļoti svarīgi arī zināt ar ko tu tajā politikā ej kopā. Vispār to kopā būšanu un nebūšanu izrādē labi risināja arī scenogrāfiskie paņēmieni, jo aktieri tur lēkāja pa platformām, kas ar ļoti vienkāršiem aizslietņiem ļoti ātri ļāva izsekot līdzi, kur notiek darbība. Tomēr stāstāmais stāsts ir daudzlīmeņains un sarežģīts.

Visbriesmīgāk laikam jau bija redzēt, kā toreiz pamestie plāni atkal sāk aktivizēties īstenošanai, piemēram, zelta vīzas. Izejot no Dailes teātra, uz Brīvības ielas uzreiz sagaida milzīgs Šlesera un NA (btw viņus izrādē vienotība nosauca par fašistiem) plakāts, kas radīja ļoti īpatnējas sajūtas. Sajutu stipras galvassāpes pieres vidusdaļā. Varbūt labāk būtu bijis iet uz šo izrādi pēc vēlēšanām. Varbūt atkal pēc 3.oktobra šo izrādi būs skatīties vēl drūmāk.

Noslēgumā vēl tikai nedaudz par Zatlera tēlu - nuuuuu, arī briesmīga sajūta. Agrāk bija labi cienīts ārsts, tad iekāpa politikā neko sliktu baigi nedomādams, jo tomēr prezidenta amats ir taču tikai reprezentējošs, tikai un tikai... Atceros vienā LUSP kaut kādā seminārā viņš bija uzaicināts par runātāju. Pēc lekcijas viņš tirgoja savu grāmatu, kas man tolaik likās tik savādi. Valsts bijušajam prezidentam pašam jānodarbojas ar kaut kādu pašreklāmu un tirgošanu? Tagad pilnībā saprotu un godīgi sakot, lai gan izrādē viņš netika atspoguļots, kā baigi labs vai spēcīgs līderis, es tomēr pret viņa tēlu izjutu vislielāko empātiju un pārdzīvojumu.

Kopumā vispār jau tā kruti aiziet uz izrādi, kurā tiek spēlēti notikumi, kuri vēl nav noslēgušies un cilvēki, kuri vēl ir dzīvi un aktīvi savā darbā. Ja sanāk, tad noteikti iesaku aiziet. Ļoti arī ceru, ka taps vēl šāda tipa izrādes. Es labprāt aizietu arī uz izrādi, kuras centrā ir pats oligarhs.

Beigās mana haltūra sanāca krietni īsāka, nekā plānots. Ienācu pilī un pirmo reizi šķiet pa ļoti ilgiem laikiem šeit ir tukšs bārs. Tikai teresē sēž divi vīrieši un rejošs liels suns. Sēžu lielajā dīvānā, dzeru aliņu, lasu grāmatu, jūtos īpatnēji, bet mājās īsti iet vēl negribas. Mājās arī nav tāda dīvāna, kurā iekrist.

Šodien pamodos nedaudz pēc 11:00, bet vakarnakt arī bija grūti iemigt. Daudz domāju par darbu, naudu, tuvākajiem plāniem, kā arī par mājās pieejamajām sastāvdaļām karstmaizēm. Galva šodien jūtas tāda tukša. Jāsaņemas vēl aiziet līdz Olimpijai un nopirkt tabaku. Beidzot atkal arī ir iespēja iziet caur A. Grīna bulvāra pagalmu, jo māja, kas tur bruka ir tagad nedaudz vairāk nostabilizēta un stalažas vairs nebloķē trepes, kas iziet uz Smiļģa ielas pie viesnīcas. Sirdī uzreiz prieciņš, ka kaut kas tomēr arī atgriežas ierastajā kārtībā. Gribētos tiešām kaut ko gudru ierakstīt, bet kaut kā tiešām nekas nenāk prātā. Lai gan noskaņojums it kā pareizais.

Vakardienu aizvadīju mierīgi, vakarā piehaltūrēju teātrī un pēc tam gāju pastaigāties ar sunci mūsu ierastajā maršrutā. Nē, vispār pirms pastaigas vēl izpildīju divas GTA5 misijas. Domāju, ka šis vakars iegrozīsies tieši tāpat, bet rītdiena gan solās būt interesantāka. Es vienkārši negribu rakstīt tikai par interesantām lietām. Es gribu iemācīties pierakstīt arī garlaicīgās dienas.

Tikko uzvārīju savu otro kafijas krūzīti un jūtos labi. Jau otro dienu pamostos ap 9:00 un ļoti ceru, ka tas tā arī turpināsies. Nav gluži tā, ka man būtu, ko darīt no rītiem, bet man ļoti patīk doma, kurā es pieturos pie "klasiska" režīma. Turklāt, ja es atrastu darbu, kas no manis atkal pieprasītu 9-5 režīmu, tad nebūtu briesmīgi jāpielāgojas. Grūti noticēt, ka nu jau būs apritējuši divi mēneši kopš esmu šādā brīvgaitā. Domāju, ka tas man nācis tikai par labu. Patiesībā biju iztēlojusies, ka man būs vairāk brīva laika, nekā tas ir. Man vēl ir pietiekami daudz ieplānotu lietu, kurām nav pat sanācis pievērsties, bet tas arī ir normāli. Principā viss ir normāli un šķiet tieši ar to man ir nedaudz grūti, jo ļoti ilgu laiku atrados tādā nenormālijā, ka tagad jūtos līdzīgi, kā ejot pie fizioterapeita pēc kaula lūzuma.

Vakar biju pastaigāties pa ķīpsalu un ciemos. Tur mani pacienāja ar ļoti garšīgu piparmētru saldējumu. Naktī ejot mājās sapratu, ka savas vasaras pārgājienu kurpes varu droši apmainīt pret savām starpsezonas čībiņām. Tā kā kokiem jau paliek dzeltenas lapas, tad īpašu pārdzīvojumu par šo arī neizjūtu. Patiesībā man šī slāņošanās pat tīri labi patīk.

Šorīt pamodos no aukstuma ap plkst. 9:00. Vārīju kafiju un pie plīts sildīju pirkstus. Nedaudz apdomājos un sapratu, ka pēc apkures tomēr vēl neilgojos. Drīzāk, ja man mājās būtu krāsns vai kamīns, tad labprāt to šodien iekurtu. Varētu uzvilkt kājās tad tādas pūkainas zeķītes un sēdēt pie tā. Nekas, tā vietā toties varu tagad izbaudīt mitruma savācēja dūkoņu. Šodienas plānā ir beidzot saņemties aizstibīties uz laundromātu, kā arī vakarpusē ieplānota viena tikšanās. Vispār esmu varbūt pārāk kārtīgi aizplānojusi šo un nākamo nedēļu. No otras puses atkal domāju, ka varbūt tomēr tas ir labi, tomēr ziema taču kādā brīdī arī pienāks.

Vakar pēcpusdienā biju pastaigā pa grīziņkalnu, lielajiem kapiem un miera ielu. Savukārt tuvāk uz nakts pusi pārgāju pāri salu tiltam un izstaigāju jauno daugavas promenādi. Tas vispār nebija pārāk plānoti. Vienkārši iekāpu 8A tramvajā, kurš izrādījās gāja uz depo ķengaragā (?). Priekš kam vispār likt klāt numurus?

Vēl gāju gar nacionālo bibliotēku un domāju, ka grozi, kā gribi, bet dienas beigās tā tāpat ir tikai ļoti liela ļoti pelēka ēka. Ik pa laikam iedomājos, ka varētu kaut kad saņemties un aiziet "pastrādāt" no turienes, bet šis plāns īsti nav īstenojies, lai gan agrāk turp devos ļoti bieži. Visaktīvāk gan laikam vidusskolas laikā. Šogad gan arī tieši sanācis atkal vairāk pievērsties tā laika interesēm. Tas man pagaidām tīri labi patīk dzīvē. Tikai es vairs neticu sakritībām.

Šorīt nesanāca normāli pagulēt. Sākumā cēlos, jo bija sapūties vēders, pēc tam mani uzmodināja stiprs lietus un krītošas ozolzīles. Kamēr rakstu šo ierakstu, dziest manas pusapēstās brokastis - olas, maizīte un bekons, bet manai šī rīta jau otrajai kafijas krūzei gan nekas slikts nenotiks. Es pat būtu gatava uzreiz pēc tam uztaisīt vēl trešo, it kā tas varētu palīdzēt ar pelēkumu.

Šodienas plānā bija divas tikšanās, bet vienu jau sanāca pārcelt uz rītvakaru. Citkārt mani kaitina laiku pārcelšana, bet šodien izjūtu par to atvieglojumu. Vispār labprāt visu šodienu nogulētu, lai vakarā varētu ar mierīgu sirdi iet atkal gulēt. Tomēr šai iegribai, protams, pretošos. Nākamās divas nedēļas ir atkal kārtīgi aizpildījušās ar visādām lietām un sarunām, lai gan biju sev nosolījusies piebremzēt un censties ieplānot arī "brīvās" dienas. Reāli nesaprotu, kā man agrāk izdevās šo visu vēl savienot ar darbu. Nav brīnums, ka biju tik sagurusi. Citreiz ar draugiem mēdzam nedaudz iegremdēties pirms-covid/covid-laika atmiņās un tad es vispār sevi vairs neatpazīstu. Tad man varēja būt studijas, pašpārvalde, nakts maiņu darbs, citas haltūras un vēl visa socializēšanās, kā arī vēl socializēšanās veidošana. Tagad tas viss šķiet jau briesmīgi tālu un arī kaut kādā mērā pat neprātīgi (un atļaušos klusiņām arī piebilst, ka nevajadzīgi). Ja tagad mēģinātu tādā režīmā dzīvot, man šķiet, ka mans ķermenis vienkārši izslēgtos, kas ir ļoti labi, jo, manuprāt, tā maukt galīgi nav nevienam vajadzīgs. Vajag vairāk domāt par ilgtermiņu.

Vakardien paliku mājās un nodarbojos ar xbox un datora skaļruņu savienošanu, kas bija briesmīgi čakarīgi, bet beigās man izdevās un tas pat nebija tik sarežģīti. Jāatzīst, ka tas mani aizrāva pat nedaudz vairāk par pašām videospēlēm. Pēc tam izgāju savā jau pierastajā nakts pastaigas maršrutā, bet Nameja krastmalā notika kaut kāds liels korporatīvais pasākums un tur bija neadekvāts mašīnu daudzums.

Mans ķermenis vienlaikus jūtās gan tāds ļenkans, gan izkustēšanās vēlmes pilns. Varbūt tas ir rudens. Varbūt pēc šī ieraksta veikšanas papraktizēšu kādu yoga with adriene for beginners video.

Vēl šodien pamodos ar sajūtu, ka gribu beidzot braukt mājās, lai gan pamodos savā dzīvoklī... kurā dzīvoju jau 3 gadus... te ir visas manas mantas. Man par šo jau sāk veidoties tāds viegls satraukums, jo šķiet pirms divām dienām/naktīm sapnī redzēju sava dzīvokļa durvis no ārpuses, bet bez roktura. To kāds bija nolauzis. Kāpņu telpa pilnībā atbilda reālajai situācijai dzīvē. Tur īsti nebija nekādu sižetisko līniju. Vienkārši nācu no kaut kurienes mājās un nevarēju tikt iekšā. Pamodos bez situācijas risinājuma. Turklāt es tik reti redzu sapņus un domāju, ka varbūt tāpēc nedaudz sāku uztraukties, lai gan tagad ikdienā cenšos tomēr neko daudz neķert karstu un arī pārāk daudz neieciklēties. Tas vienkārši nenāk par labu nervu sistēmas atjaunošanai, kam savukārt vajadzētu būt manai īstajai top prioritātei.

Vakar biju Alepo dzimšanas dienas svinībās un bija ļoti jauki. Sen nebiju bijusi tik daudz cilvēkos un patiesībā nebija nemaz tik slikti. Satiku arī vairākus sen nesatiktus cilvēkus. Pēdējā laikā man gan tā gadās aizvien biežāk, lai gan savus paradumus neesmu īpaši mainījusi. Manā prātā šis ir tikai kārtējais pierādījums, ka pasaule pati vienmēr visu saliek pareizajās vietās.

Atceros, ka vakar naktī pastaigājos un pastaigas laikā iedomājos kaut kādu domu, kura likās perfekta priekš ieraksta šeit, bet diemžēl šodien to vairs neatceros. Tikai zinu, ka tajā brīdī atrados uz Daugavgrīvas un Meža ielas krustojuma. Ja atnāks atpakaļ, apsolu noteikti dot ziņu, jo man šķiet, ka tas bija kaut kas ģeniāls. Ja, protams, atmiņa neviļ.

Vēl vakar biju uz Uļas filmu. To gan atceros ļoti skaidri.

Šodienas plānā tieši 0 obligāti izdarāmo lietu. Šonakt atkal nevarēju aizmigt, bet pēc 4h miega jūtos pārsteidzoši enerģiski. Pēc divām nedēļām braucu uz Pērnavu un pēcāk vēl uz Tallinu, tāpēc pēdējās stundas pavadu laiku organizējoties un iegādājoties biļetes, paralēli klausoties Vikerraadio.

Pēdējās dienas mani māc patīkama ilgošanās sajūta pēc Tartu vasaras skolas - cilvēkiem, pilsētas, uz to laiku noīrētā īpatnējā dzīvoklīša uz Tähe ielas blakus Barlovas bāram un iešana ciemos pie igauņiem, kuri vienmēr galdā lika sviestmaižu kūku un kaut kādus dīvainus salātus, piemēram, rīvētus burkānus ar ananāsiem vai ar majonēzi sajauktu seleriju, valriekstus, vīnogas un ābola šķēlītes. Savukārt, no balzama glāzītēm dzērām mājas vīnus.

Man pat nedaudz pietrūkst dzīvošana bez aizskariem. Dzīvoklī, kuru biju noīrējusi tā pat nebija izvēle, jo tur gluži vienkārši saimnieks nebija pat par to iedomājies. Jāatzīst, ka tagad vakaros arī aizvien biežāk vilcinos aizvērt žalūzijas. Par spīti tam, ka dzīvoju pirmajā stāvā. Atceros, ka nejauši tur sastapos ar vienu profesoru (laikam no eiropas valodas studijām) un mēs runājām par to, kā šādā veidā dzīvojot patiesībā ārs ienāk mājās vairāk, nekā mājas iznāk ārā. Protams, man kā ne-vietējam esot lielāka interese skatīties iekšā katrā logā, bet normāli cilvēki parasti tā nedarot. Papildus, ja mēs visi šeit dzīvojam kopā (sabiedrībā), tad kas tieši būtu slēpjams? Šis jautājums mani kaut kā aizķēra visvairāk, jo līdz šim sēdēšanu pie loga uztvēru vairāk performatīvi, t.i., citreiz, kad man nesanāk pieslēgties nepieciešamiem rakstu darbiem, tad es performatīvi strādāju pie loga, lai to varētu redzēt arī citi. Kontekstam, mans logu izvietojums ir ļoti pateicīgs šādām izrādēm. Tomēr, kad šo adresēju sarunā, tad uz mani paskatījās ar mulsumu, sakot, ka esmu taču mājās. Diemžēl, man neizdevās toreiz precizēt, kas ar to īsti domāts un viss beidzās tādā pusvārdā, jo vasaras skolas koordinatorei, kura visu to laiku arī klusi sēdēja pie mūsu galdiņa palika nedaudz slikti, tāpēc devos palīdzēt atrast viņai viņas vīru, bet, protams, pēc tam vienkārši pazudu citos cilvēkos. Tas arī bija mūsu pēdējais vakars tur.

Labi, bet, ja tā kārtīgi padomāju, tad laikam vienīgā lieta, kas man īsti pašlaik no tām nedēļām nepietrūkst ir nemitīgā sastapšanās ar trepēm. Visādi citādi domāju, ka varētu tur dzīvot.

Šodien jūtos vairāk samiegojusies, nekā parasti. Pat par spīti tam, ka šodiena ir saulaina. Man ir sajūta it kā es kaut ko bastotu, lai gan zinu, ka esmu tieši tur, kur man jābūt - savās mājās. Nav arī tā, ka es nezinātu, ko darīt, bet pagaidām jūtos it kā laiks būtu bezgalīgs. Ziema nekad nepienāks.

Intuitīvi zinu, ka vislabāk būtu vienkārši aizbraukt uz jūru, bet praktiski tā ir atkal tikai viena no lietām manā tā jau garajā sarakstā. Gribu atsākt celties no rītiem un iet gulēt nakts pirmajā daļā. Gribu ēst veselīgi un regulāri. Gribu iet biežāk pirkt dārzeņus uz tirgu. Gribu katru dienu izpildīt vismaz vienu Keelelend igauņu valodas stundu. Gribu atrast labi apmaksātu darbu, lai varētu biežāk izbraukt no Rīgas. Gribu apprecēties, uzcelt māju un iestādīt tās priekšā ozolu.

Bet tā vispārīgi arī jāatzīst, ka pēdējos mēnešus (varbūt kopš pavasara) pirmo reizi jūtos dzīvē tik labi un savākti. Kā redzams, daudz pievēršos domām par to, ko gribu. Protams, neejot ārprātīgās galējībās, uzskatu, ka ir labi par šo jautājumu ik pa laikam padomāt intensīvāk. Manā privātajā dienasgrāmatā esmu daudz pievērsusies arī jautājumam par to, kā nezinu, ko gribu. Tas pilnīgi noteikti man bija grūtāk risināms. Citreiz tāpēc man ir sajūta, ka dzīvoju šajā pasaulē jau ļoti ļoti ilgi un esmu nogurusi, bet tad atceros, ka tā vispār nav taisnība un viss ir kārtībā.