aizgāju šodien uz SEB atjaunot kartes kuras biju zaudējis (tupi brutāli pakāsis bankomātā, jo pārdzēru jēgu galīgi un aizmirsu PIN-kōdus) pirms nedēļas depresīvajā dzertiņepizōdē, pēc tam kaut kā stulbi sanāca vispirms Čomskī (bet varbūt labi-ka-tā, jo biju domājis nokļūt Alepōnijā, kur tad arī būtu izgāzies), kur pasūtīju dubulto skrūvi par 5.x eiro, bet nevarēju samaksāt, līdz kāds jauks džeks iežēlojās par mani man to uzsauca, jo šī skrūva taču PADARĪS MANAS DOMAS SKAIDRĀKAS (c) /me (ak jā, nepadarīja gan), pēc tam aizgāju izvēdināt galvu līdz Brīvības ielas Hesburgeram un tur izlūdzos kafiju par brīvu jo man nebija vairs naudas, pat apraudājos turpat uz vietas. Nākošajā dienā atklāju, ka man jakas kabatā ir 20+5+5 eiro, un, kā izskatās, bija tur visu šo laiku, kamēr es domāju ka man nav vairs bankas karšu un naudas un esmu bez naudas. Nez, vai ir kādas labā toņa rekomendācijas, kā pēc tam iet atvainoties uz iestādēm ar naudu vai vienkārši aizmirst to, jo gan jau paši tiks galā, jo nu enīvej kapitālisti un buržuji un tāpat jau zaudējumi 100x ierēķināti cenā, ko plēš pieklājīgi lūdz no klientiem

izrādās, es SEB'ā esmu t.s. "zelta" klients (viņi vērtē nevis pēc personības iezīmēm, bet banāli pēc ienākumiem mēnesī)

sīkums, bet patīkami, kaut man būtu gribējies būt "urāna" (UR anus, how ironic) klientam, vai teiksim "rubīdija", bet nu ... ja jau zelts, tad zelts, tā nav pat bronza.

P.S. Man ietu tik daudz labāk, ja es NEKAD NEAIZMIRSTU ŠO: "А меня не берет, мне всегда хорошо" - YouTube; pēc tam drusku aptinos ar izoleni un uz priekšu, jo visi tur būsim. Kad pienāks laiks, ne agrāk, un ne vēlāk! Un nu episkuma nāvē/dzīvē jau nau nekāda. Vienkārši kaut kas notiek. Un viss.

Un man tik ļoti patīk, ka dažas lietas no tām, kas notiek, ir TIK PATĪKAMAS ^_^

P.P.S. Uzreģistrējos FB atkal. Jo visi pasākumi ir tur, nebūstot FB es vairs nemaz nezināju, kur kas notiek. Sagribējās būt atkal feisītī, nu, "kā visi". Nē nu cits veids ir vienkārši IRLā/offlainā draudzēties ar cilvēkiem,un viņi man pateiktu, kas kur notiek, bet nu... unreal.

Man šausmīgi patīk saulainā dienā iet pa Lāčplēša ielu tā, ka Čaka iela paliek aiz muguras un skatīties, kā virs krustojuma ar Krišjāņa Barona ielu tramvaja vadi mirdz kā zelta stīgas. Katru reizi ir tāds maziņš “Ahh!” sirsniņpalekšanās brīdis :-)