Kaut kā atlaida, sāk sanākt strādāt atkal.

Man vajadzētu nevis antidepresantus, bet kaut kādas tādas zāles, kas mani mazliet bremzētu, mazliet nomierinātu, mazliet iepriecinātu. Eh, kā lai saprot, pie kura psihiatra lai aizeju pēc tādām?

ja tā padomā, tad es ģimenes ārstei neizstāstīju, ka izdzeru apmēram 4-us aliņus katru vakaru

ai nu labi, gan jau terapijas procesā

es tik to, ka tās foršās izrakstītās ripas baigi labi iet alkoholam virsū, tāda silta laba sajūta pierē un vaigu kaulos un vispār apziņā

piekto ripu nedzeršu (dienā rekomendēts lietot divas), negribu, lai placebo efekts iejaucas un sačakarē

Man te tā padaudz ierakstu par to ka viss-ir-slikti-ar-mani bla bla bla.

Tas atgādina situāciju, kad cilvēks visu laiku dīc, ka sāp zobs, bet pie zobārsta neiet, pat uzklausot padomus un ieteikumus. Liek klāt zobam krustnagliņu un brīnās, ka nepalīdz. Iedzer alkoholus, kuri uz brīdi noņem sāpes, bet nākamajā rītā sāpes ir kopā ar paģirām.

Inuff/pietiks. Šonedēļ lūza vadzis pavisam, sapratu, ka pats galā netikšu.

Izrunāju lietas ar ģimenes ārsti, sāku lietot kapsulas "Adaptol" (aktīvā viela mebikārs). Ir paredzēts arī citu speciālistu apmeklējums.

Zināmu laiku jau var "sisties ar galvu pret sienu" un "visu pats" un "visu varu", bet tas sāka kļūt gluži vienkārši garlaicīgi un nepraktiski.

Ārsti ir forši, viņi daudz ko zina un saprot :-)