Pēc pusdienām devos uz parciņu — Vērmanes dārzu. Apgūlos uz muguras saules sasildītajā zālītē. Vēlējos kādu mirkli pavērot koku zaļās lapotnes un pa zilajām debesīm slīdošos mākoņus.

Mazliet sanāca miegs. Cik ļoti “mazliet” es biju iesnaudies, sapratu tikai tad, kad manu seju un ausi pēkšņi un liegi, bet intensīvi sāka skūpstīt sieviete, bet fonā vīrieša balss nez kādēļ sauca kaut kādu jocīgu vārdu, atkal un atkal.

Atvēru acis. Sieviete palika sapnī. Reālitātē manu seju ostīja un laizīja jauks sunītis, un sunīti sauca vārdā viņa saimnieks :-)

P.S. Biju (un arī tagad esmu) skaidrā. Tikai drusku par maz gulēts šonakt.

Kas to būtu domājis, ka tepat, blakus Sporta ielai, ir sliedes, akmeņogles, koki, vagoni, veci gulšņi, zāle un pavasaris.

Protams, ar abām kājām purvā ielīst nebija obligāti, bet tā taka bija jāizpēta.

Atradu ziedus, tie teica: "Paņem mūs!" Tulpe pie lūpām pieskaras tvirti, cieti, vēsi, zīdaini, ar noslēpumainu smaržu. Ievas ziedi lūpas kutina, ir silti, un reibinoši smaržo. Tā nu salaidu ar abām kādu brīdi, ļaušu viņām palikt pie manis arī pa nakti.

Pusotru stundu nostaigāju, gribas vēl.

Tagad, cerams, labi nāks miegs. Es malējās dienās patiešām alkstu ātri iemigt un labi izgulēties, bet nesanāk.

Čaka ielas nama (kurā es dzīvošu apmēram līdz 4. jūnijam) iekšpagalmā ir mauriņš, maziņš, apmēram 6 x 6 metri vai tā. Un viens vīrietis šo mauriņu reāli kopj. Labi kopj, ļoti smuks mauriņš. Šodien redzēju, kā viņš pielīdzina zālīti ar ... kaut kādām rokās turamajām šķērēm, nelielas, mazliet lielākas par parastajām kantoršķērēm!!! Es biju like — OMG! Es esot tas ar zajobiem, ja? :-D

Bet kāpēc es rakstu par to zālīti, es rakstu tāpēc, ka cibā pēdējā laikā frāzes like “pļaut zāli”, “zāles pļaušana”, “šodien pļāvu zāli”, “zāle nopļauta” parādās uzkrītoši bieži — un izskatās, ka runa patiešām ir par mauriņiem!