Vakar aizgāju gulēt plkst. 23.20, ļoti ātri aizmigu, cieši gulēju.

Šorīt pamodos plkst. 7.55, biju možs un izgulējies... un vienkārši truli novārtījos gultā līdz plkst. 14.00. Apātija uznāca. Nebija vēlmes celties. Tālāk kā jau vienmēr, zvans no darba vietas... Būšu darba vietā ap plkst. 16.10. It's so wrong.

Nu ko, paklupiens un nožāviens ieskaitīts, pieceļos, noslauku dubļus no sejas un eju tālāk!

P.S. Vispār, tik daudz drazas sakrājies, garīgas, fiziskas, nav skaidrības, dzidruma, viegluma. Varbūt tādēļ tik grūti celties no rīta, varbūt tādēļ gribas visu laiku iedzert, varbūt tādēļ tik grūti pasākt ko jaunu...

Kad esi iepriekšējā dienā aizgājis gulēt plkst. 23.30 un ātri aizmidzis, bet šodien no gultas izrāpo plkst. 11.20, jāsāk domāt, ka kaut kas tiek darīts nepareizi.

Var jau domāt par apstākļu un lēmumu ķēdītēm, kuras novedušas pie esošās mizerablās situācijas, bet vienīgais apstāklis un ķēdes atslēga ir tepat, galvā.

Jānomazgā trauki un jāiet uz darba vietu.

* Life is what you make it… if it’s hard, you’re doing it wrong.