Šorīt nepaskrēju. Patiesībā piecēlos plkst. 10.30 un darba vietā ierados 11.45. Meh.

Klumburodams no darba uz mājām, konstatēju, ka man ir tik vienalga. Tāda apātija. Dzīvē akūtās problēmas ir nokārtojušās pašas no sevis, taču man neko negribas, man neko nevajag, man viss apnicis, man negribas neko darīt, negribas strādāt, negribas aiziet kaut kur laukā, pat seksu vairs īsti negribas. Un es pat nevaru saprast, vai vispār pasaulē ir palicis kas tāds, kas spētu manī iedegt intereses dzirkstelīti. Visu laiku jūtos vairāk vai mazāk noguris, mundruma un prieka brīžu praktiski vairs nav.

Galvenais, ka tam nav sakara ar reālitāti, vai manu raksturu, vai vēl sazin ko, vienkārši smadzenēs neizdalās kaut kādas vielas laikam. Saņemšu algu, aiziešu pie ārsta, lai izraksta prieku tablešu formā, citādi taču šitā apātiski uzvedoties izlidošu no darba atkal.

Un vēl jāmet nost tā smēķēšana:
1) man nekad vēl nav tā salis kā šogad, smēķēšana sašaurina asinsvadus, tātad...
2) pēcgripas klepus nepāriet;
3) mutē pretīga garša;
4) agrāk, it īpaši no dienas pirmās cigaretes, bija tāds kaifs visā ķermenī, tagad vairs nau, tagad tikai tupi smēķēju, bet baudas vairs nau;
5) tās nolādētās cīgas man izmaksā bez maz vai vairāk nekā pārtika!
Nafig tad tagad smēķēju, jājautā.

Šodien dzīvoklī ierīkoja optisko internetu. Esmu stājies nopietnās attiecībās ar Lattelecom, baigais commitment's. Lieki teikt, ka prieka no tā jaunā interneta nekāda, strādā un strādā. Labi, ka tā.

Tagad priekšā brīvdienas, teorētiski brīvdienās varētu atpūsties, taču... vai pirmdienas rītā būšu možs? Īgni nosmīnu.

Kaut kā mēģināšu tomēr sestdien, svētdien sevi piespiest noskriet kaut 5 kilometrus, varbūt aizbraukt ar auto uz kaut kurieni, kur vēl neesmu bijis. Un nesmēķēt. Un nedzert. Nu iedzert, bet tikai mazliet.