108 reizes dienā noskaitīt Venēras mantru!

Om Dram Dreem Draum Sah Shukraya Namaha

To var darīt, piemēŗam, pa ceļam uz darbu Vilcienā vai Savā Personīgā Auto, vai arī Autobušā vai tā saucamajā Traumwajā!



P.S. Skaņa: Suduaya - Feat. Matangi ( Sati ) " Amethyste " ( Shukra Beej Mantra - For Love ) - YouTube

P.P.S. Jo būsim atklāti pret sevi pašu. Zinātne un viss šis laikmeta pragmātiskais materiālisms nau bijis spējīgs atbrīvot mani/tevi no ikdienas sāpēm. Varbūt ir laiks pārtraukt neauglīgos tēriņus bezjēdzīgajiem alkohōliem, nikotīniem, psilocibīniem, skābes dabūjamiem paveidiem, heroīniem, benzīniem un ārstu recepšlīdzekļiem un pievēŗsties tam, kas ir īsts, kas ir īsts manā un tavā būtībā. Tam, ko var sajust; tam, ko nevar izmērīt. Tam, kas ir īsts, jo to neviens negrib. Tam, kas nevienam nau wajadzīgs, jo ir par velti. Garam. Mantrām. Vieglumam. Atkārtošanai. Vieglumam. Praktiski neesīgajam visuresošajam Jēzum.

Nekas jau nau jādara. 108 reizes dienā jāpasaka skaļi "Om Dram Dreem Draum Sah Shukraya Namaha". Laimē!

Dažreiz es brīnos par maniem pāļa ierakstiem. Piemēram, tā džeka bilde vakardienas ierakstā — WTF!?

Bet tas nu tā.

Svētdien vakarā izbraucu ar velo. Andrejsalā vēroju, kā kuģis dodas laukā no ostas. Satumsa. Apmēram rietumu pusē spoži spīdēja divas "zvaigznes" — Venera (spožākā) un nedaudz pa kreisi no tās Jupiters (mazāk spožs). Šķiet, ka austumos redzēju arī Marsu, tāda rūsgana "zvaigzne", bet neesmu pārliecināts.

Man ļoti patīk sagaidīt tumsas iestāšanos uz Andrejsalas mōla ar visu šo industriālo apkārtni, gaismām, dārdoņu, lokomotīvēm, ceļamkrāniem, kuģiem.

Pēc tam devos uz Mežaparku. Pa ceļam vienreiz eleganti izklājos pa asfaltu, kuru klāja melna, gluda ledus kārta. Labākais bija tas, ka nemaz nesasitos un nonobrāzos, vienkārši slīdējām kādu gabaliņu abi ar velo, braukšanas virzienā :-D

Mežaparkā vēroju zvaigznes un planētas no piestātnes... Kedās tērptās kājas sajuta aukstumu, un devos mājās.

Labi bija.