Pagājušonedēļ tika ieslēgtas turbīnas, mazo apgriezienu režīmā. Sākumā strādāja labi, pēc tam vadības bloka nepārdomātā programma sāka sūtīt pretrunīgas un paviršas komandas vārstiem, relejiem, sūkņiem un elektomotoriem, kā rezultātā pirmdien notika avārijas apstāšanās un programmas pārsāknēšana, kas ilgst 3 dienas.

Auto stāv apsnidzis un iesnidzis. Lai stāv — man tāpat šobrīd nav ne vēlmes, ne vajadzības kaut kur braukt ar to.

Tumsa, filmas, ambientā mūzika, vientulība un zaļā tēja.

— — —

Turbīnas stāv, nav vērts pat mēģināt tās darbināt, kamēr vadības un degvielas padeves sistēmas nav noregulētas. Dīzelītis strādā daudz maz normāli un dzīvības uzturēšanas pamatfunkcijas nodrošina.

Mangaļsalas mōls šovakar grima vientulīgi krēslainā tumsā, miglā un miklumā. Kājām nostaigāti apmēram 13 km. Ir labi — šādas garas pastaigas man ļauj iemigt...

— — —

Izrādījās, ka turbīnas bija un ir tikai fikcija. Visu šo štelli jau gadiem ilgi bīda maziņš dīzelītis dziļi tilpnē, aizkrauts un aizmirsts, nekopts un nepieskatīts — taču uzticami funkcionējošs.