es dzīvoju samērā tukšu dzīvi, dzīvoju apmēram uz 10%, vēl trakāk, izšķiežu savas niecīgās spējas visādās bezjēdzīgās lietās

nelietoju manu t.s. potenciālu (respektīvi -- neesmu nopisies ar visām pieejamajām sievietēm. bet nevar jau tā, man tagad ir brīnišķīga sieva un jauks dēls!; respektīvi -- nerakstu kōdus programmēšanas valodā Shēma (Clojure, Lisp); respektīvi -- nebraucu ar jaudīgu auto; respektīvi -- nemācos spāņu un latīņu valodas; respektīvi -- nelasu grāmatas, ko vēlos lasīt; respektīvi -- ...)

un tādos vakaros kā šis, es saprotu un apzinos -- a man patīk! ir tikai viena problēma -- es mirstu ar katru dienu, ar katru sekundi kļūstu vecāks un tuvāk kapam (jā, jūs jau uzminējāt, biju pie zobārsta šodien, pie dakteres Kalējas, laba daktere, bez maz aizmigu, kamēr manu zobiņu urbināja), tas ir tas, kas man drusku traucē tā kā. kā lai no šīs mušdūcīgās domas lai tiek vaļā?

P.S. un ja tā godīgi -- ja man tiešām *būtu* tas potenciāls -- vai tad es to nelietotu? tātad -- nav potenciāla un nav ko pīkstēt ;-) nu mevaram mēs lidot -- spārnu nav. toties kā mēs paložņāsim pīšļos!!! :-)

P.P.S. šis augstākrakstītais kaut kā depresīvi izskatās, tajā nav tā mana rotaļīgā prāta mirdzuma, kas ir manā galvā, bet nav ierakstā, tas jāuzkaisa kā druska sāls pa virsu!