Šorīt mani atkal apciemoja mans mazais mīļais dēmoniņš.

Pamodos ap plkst. 8.00 pēc 8 stundu mierīga, astpirdzinoša miega, ieslēdzu gaismu, atvēru logu. Paģiru nebija, jo vakar izdzerta tikai viena alus bundžiņa.

Nolikos zem segas mazliet pasnaust. Tā nu gulēju nomodā 3 stundas, vienkārši skatījos, kā pa logu lido iekšā sniega pārslas, un nepakam nevarēju motivēt sevi piecelties.

Beigās pēc plkst. 12.00 tomēr kļuvu vertikāls, aukstais ūdens dušā noskaloja no manis nīgrumu, tagad ir daudz maz ok. Darbs atkal nokavēts, bez kāda iemesla, bet nu, ko lai dara. Jārāpo tālāk.

Bet vispār dzīve kā tāds karuselis, nauda tiek tērēta sazin kam, tikai ne vajadzīgajam un svarīgajam; tad vēl tā dzeršana, to jāpiebremzē, jo jūtu, ka drīz vai nu pats satraumēšos, vai arī kādu savainošu, vai arī pats no kāda noraušos, ja tā turpināšu. Un tā apburtā loka sajūta, ka dari ko darīdams, vienalga viss beigsies vienādi (un diemžēl ne pārāk labi).

Jebkurā gadījumā, tagad esmu ielicis sevī salātus, maizi, jogurtu un biezpienu; došos uz darbu, iespējams, ka kaut ko derīgu arī paveikšu.

Laukā sasnidzis sniegs, auksti. Kaut kā mani tas nesatrauc ne mazākajā mērā.