Aizdomājos par cilvēka, kā bioloģiska robota, trauslo uzbūvi.

Cilvēkiem jāguļ tik bieži; cilvēkiem jāēd tik bieži; cilvēkam jātuntuļojas drēbēs, lai nenosaltu. Viss jāplāno... Cilvēks ir tik trausls! Šausmas... Eksistenciālas šausmas.

Pieleca.

Iedomājieties lidmašīnu (man patīk iznīcinātāji, teiksim, MiG-29). Nu lūk, un tā lidmašīna kaut kādu manevru rezultātā pietuvojusies zemei un tuvojas arvien tuvāk ar ātrumu 1000 km/h (trajektōrija apmēram kā burta U apakšā).

Un tad pilotam pielec, ka tūlīt būs pizģec. Un pilots tad to lidmašīnu pavērš uz augšu un uzdod gāzi. Turbīnas rēc, pārslodze 10g (smadzenes, redze, viss atslēdzas, izņemot ausis, kurās skan The Prodigy), totāls REDLINE visās mēraparātu skalās!!!! Peregruzka!!!! Pārslodze!!!!! ERRRRORRRRR!!!! SOSSS!!! MAYDAY!!!!!

Un ir tā, ka it kā varētu vai nu izvilkt; vai arī BLADĀC pret zemi un sprādziens (katapulta nau opcija, tā šoreiz neglābs).

Nu lūk. Bezjēdzīgs, kaut EPISKS, manevrs.

Un ir tā, ka.... ja nekas [vēl sliktāks] nenotiks, tad it kā var izglābties, it kā var sākt pacelties — it kā var IZGLĀBTIES!!!!!!!!!! It kā var SASNIEGT ZVAIGZNES!!!!!! TURBĪNU JAUDAS PIETIKS, PILNAS BĀKAS DEGVIELAS!!!!

Bet ir viens bet. Mazākais defekts dzinējos; gaisa burbulis degvielā; putns turbīnā; gaisa blīvuma svāstības; random koks — UN VISSS!!! KABOOM! End of story. No more entries in this blog.

Jā, es šobrīd esmu TIK TRAUSLS. Un totāli izbaudu to!!!