besis, maita, no manis vēl joprojām neatstājas

atnācu no darba vietas (kur šodien biju atkal neproduktīvs, un tas jau sāk dažu labu satraukt) mājās, sēdēju istabā, skatījos Dilberta multenes un smēķēju cigareti pēc cigaretes

es darba vietās nekad neesmu spējis tikt pāri situācijai, kad esmu iekavējis darbus. gribētos vakarā visiem pateikt: ok džeki un meitenes, es pēdējās 3 dienās neesmu izdarījis gandrīz neko. varbūt aizmirstam šos sūdus un rīt sākam dzīvi no jauna? bet tā nesanāk, nepadarītie darbi vienmēr velkas kā sūdu maiss pie kājas piesiets līdzi, un tā tas sakrājas, indē manus rītus un dienas un vakarus un naktis, līdz darba vieta tiek zaudēta. neesmu jau naivs, pat ja visi akceptētu, ka ir sūdi un poxuj, sākam rīt no nulles, tāpat nekas nemainītos. tā arī dzīvoju (un vai tad tā ir dzīve!).

tā izskatās, ka drīz varēs mani apsveikt arī ar šīs darba vietas pakāšanu.

cigaretes beidzās, tagad iešu nopirkt vēl paciņu

nu un pēc tam paskriešos. varētu pirmo reizi šogad šortos un t-kreklā!

p.s. un nebija jau tā, ka man kāds kādreiz būtu prasījis: "ņu, es te tagad tev likteņa grāmatā ierakstīšu šo to, tātad — kas tu dzīvē gribi būt, čakls, mierīgs un jauks cilvēks, vai gluži pretēji — depresīvs lūzeris?", un es atbildētu "jā, jā, protams es gribu būt lūzeris un mocīties, tā šķiet tik jauka ideja".