Šodien aizskrēju no darba vietas jau plkst. 15.47 — nevarēju izturēt vairs.

Atnācu mājās, atgūlos.

Rādījās murgi — klīdu pa VEF teritoriju, un man visu laiku uzbruka suņi, koda un plēsa. Pamodos nosvīdis slapjš. Biju gulējis 3 stundas.

Dīvaina, dīvaina sajūta. Nezinu, ko lai dara. Izsmēķēšu vēl cigareti vai divas un iešu paskriet. Skriešana neko neatrisina, tomēr ir patīkams process: ieelpa, izelpa, solis, solis, endorfīnu injekcija smadzenēs. Tās stundas dzīvē, kad jūtos labi.

Šovakar uz Mangaļsalas mōla biju stundu. Un neviens cits no Latvijas 2,3 miljoniem iedzīvotāju tur nebija. Neviens pats. Nevienu cilvēku neredzēju.

Elīti... biju 1/2300000 :)

Bija 2 suņi... viņi mani pavadīja no vietas, kur noparkoju auto, līdz pašam mōla galam... apostīja rokas (kas bija sabāztas bikšu kabatās), patusēja vēl kādas 15 minūtes, un tad beidzot atstājās no manis — aizskrēja pa mōlu uz krastu — un es varēju būt viens un vientuļš :)

Redzēju 2 kravas kuģus, kas izgāja jūrā. Rīgas osta strādā! Pa kuru laiku viņi paspēj tos kuģus piekraut, katru reizi, kad esmu pie Daugavas ietekas jūrā, redzu vismaz 2 kuģus!