Pēc pusdienām devos uz parciņu — Vērmanes dārzu. Apgūlos uz muguras saules sasildītajā zālītē. Vēlējos kādu mirkli pavērot koku zaļās lapotnes un pa zilajām debesīm slīdošos mākoņus.

Mazliet sanāca miegs. Cik ļoti “mazliet” es biju iesnaudies, sapratu tikai tad, kad manu seju un ausi pēkšņi un liegi, bet intensīvi sāka skūpstīt sieviete, bet fonā vīrieša balss nez kādēļ sauca kaut kādu jocīgu vārdu, atkal un atkal.

Atvēru acis. Sieviete palika sapnī. Reālitātē manu seju ostīja un laizīja jauks sunītis, un sunīti sauca vārdā viņa saimnieks :-)

P.S. Biju (un arī tagad esmu) skaidrā. Tikai drusku par maz gulēts šonakt.