Ir cilvēkos bieži visos kaut kas tik smalks un tik skaists.

Tas, ko citi bieži nesaprot un brutāli nesaprot un lauž.

Bet smalko nevar salauzt. Tas paslēpjas dziļi iekšā un paliek. Tikai tie brutālie nesaprot, neredz, nesasniedz, negūst nekādu laimi no tā visa. Nerezonē. Kā nenoskaņots rādiouztvērējs — vienkārši nespēj uztvert.

Tās smalkās stīgas. Nianses un ... un skaistums. Kā lai parāda? Kā filmiņā Watchmen, kur Dr. Manhattan uz Marsa uzbūvē daiļu, kaut kvazibezjēdzīgu kristāla struktūru... Skaistākais moments visā šajā ģeniālajā filmā.

— — —

Tas nenāk ārā! Ahh!