Bija manā dzīvē tāda epizōde, kad braucu uz Latgali autō pie stūres un visu ceļu (apm. 5 stundas) austiņās klausījos repītā Kino - Pechal | Кино - Печаль - YouTube.

Bet nu vārdus ņifiga neatceros.

Cita lieta, R. Gobziņš, R. Putni. Tos vārdus gan atceros :-)

Šausmīgi gribas vēl iedzert. Rīt darbadiena. Ahhh. Nu besī laukā tāda stulba situācija, nu!

P.S. Un tas kreisās acs plakstiņš, nu ZB raustīties bezsakarā, ja ir ko teikt, zemapziņa, tad lūdzu izsakieties skaidrāk!

ir tik bēdīgi, un apātiski, un tukši, un skumji, man liekas, ka jūku prātā

skaļa mūzika mazliet palīdz

The Doors - The End (Eitan Reiter Remix) - YouTube (skaņa ok, video mēsls_)

nu wtf smadzenes, kam jūs tā? kāpēc nepamatotas skumjas ir defaultais stāvoklis, nevis nepamatots prieks???

Ir nežēlīgi, paralizējoši skumji.

Un tā būs tik ilgi, kamēr visas dziļi gruzdošās problēmiņas netiks atrisinātas.

Gribas saulesbrilles un cargo bikses ar kabatām sānos jaunas. Aiziešu uz Prizmu, mazums ko tādu atradīšu, tas būtu jauki.

Un ķirši, ... šogad vēl neesmu ēdis ķiršus. Nu tā kārtīgi, nopirkt kilogramu vai divus... par ēšanu no koka pat nesapņoju vairs...

Iekāpt auto, ieslēgt dzinēju un aizbraukt...

Tāds sērīgi sentimentāls garastāvoklis.

Jocīgi, ka tik ilgi esmu dzīvojis kaut kādās ilūzijās, nereālos sapņos. Un tik pavirši izturējies pret visu īsto, reālo, svarīgo — cilvēkiem, pasauli, "tagad un te", to, ko es šajā dzīvē tomēr māku, nevis domāju ka māku un domāju, ka varētu. Te nu es esmu, vientuļš — un mani draugi ir lēta vīna glāze, youtube un cigarete.

Nekas jau nemainīsies pa lielam, neticu es vairs straujām pārmaiņām.

Te nu ir reālitāte, tāda, kāda tā ir. Tie reālitātes aspekti, kurus izvēlējos sev pats.

Rīt šajā teātrī sāksies tās pašas izrādes kārtējais cēliens.

Tikai šoreiz laikam viss būs vairāk pa īstam. Vienkāršāk, primitīvāk, ... tā, kāda šī dzīve patiesībā arī ir. Varbūt mazāk tiks runāti neapzināti (un apzināti) meli, varbūt sapņu mērogs samazināsies un darbu apjoms palielināsies. Kas zina.

* * *

Playgirl, why are you sleeping tomorrows world, hey playgirl
Playgirl, why are you dancing when you could be alone, hey playgirl
Playgirl, why are you sleeping tomorrows world, hey playgirl
Playgirl, choking on cigarettes won't get you along, hey playgirl

Hey playgirl, hey playgirl, northern lights catch you coming down
Sleep your way out of your hometown

viss ir tik muļķīgi

* * *

varbūt patiešām nevajadzētu domāt par to visu, bet tikt beidzot pie kādām īstām garastāvokli uzlabojošām zālēm, tam taču nevajadzētu būt sarežģītāk par zobārsta apmeklējumu, ir tik ļoti apnicis visu laiku skumt un redzēt visu tik blāvā un negatīvā gaismā

nevis naivi ākstīties te ar stulbajām cigaretēm, muļķīgo alkoholu un veselīgo skriešanu

es nezinu, kas bija tā minoristiskā minimālistiskā mūzika, kura skanēja tikko Radio Naba nedaudz pirms plkst. 5.00 vai ap to laiku,

vienk. bezgalīgas skumjas un dvēseles izraušana no krūšu kurvja, tāds minimālistisks minōrs (tinnnnn-tinnnnnn-tinnnnnnn-tinnnnnn) , ak, tā gribētos zināt, kas tas bija
vienk paralizēts skumjās gulēju un baudīju bezgalīgi skummā kosmosa bezgalību

jo nav nepieciešams dzīvot, censties, pūlēties, — vajag tikai pārlaist kaitinošās dienas ar dīvaini aktīvajiem cilvēkiem un naktīs var dzirdēt šīs pārpasaulīgās skumjas un raudāt, un izdilt saldi skumjā apātijā


tagad skan :Eluvium - Leaves Eclipse the Light: arī skumjš, labs, bet ne tik pārpasaulīgi eksistenciāli bezgalīgi izraujošs

Man vajag savākties, saņemties. Saņemties. Savākties. Priecāties. Sakārtoties. Sakārtot. Iztīrīt. Sašķirot. Izmest. Darīt.

Skumjas sašķaida prieku un nogalina darbīgumu.

* * *

UPD. Kaut gan, ciniski padomājot, pietiktu par pārsimts gramiem stipra alkohola, lai atspīdētu saulīte un uzziedētu prieka puķes %-)

Melanholija iestājās šovakar... Par to, ka laiks skrien caur pirkstiem kā smiltis, un reāli es neko nepadaru. Piemēram, šovakar. Bet padarīt vajadzētu patiesībā tik maz. Nu, kaut vai izmazgātās drēbes jāsaloka un plauktos jāsaliek. Lai būtu laime.

Labās ziņas ir tās, ka skumjas visticamāk nāk no paknapās gulēšanas, taču šonakt kārtīgi izgulēšos. Un rīt būs atkal jauna, jauka diena :-)

Ja es uzrakstītu, kā šobrīd jūtos, man nāktos pašam sevi nošaut (skat. jeb labāk neskat. iepriekšējo ierakstu). Pats pie visa vainīgs, tikai pats. Es esmu tik ekstremāli slinks, ka tas jau sāk biedēt. Jāpiezīmē, ka, tā paskatoties uz sevi šodien no malas, toč gribas ierēkt.

Alkohola vietā izlīdzos ar saldējumu, šodien divas reizes ēdu. Stacijas Hesburgerī ļoti paveicās, viņi kaut kādā sakārā piegāza tajā trauciņā veselu saldējuma torni. Un vēl ar šokolādi, mhmmmm :-)

Tagad došos paskriet. Lai skrienot izskatītos inteliģentāks, paņemšu līdzi grāmatu, jo briļļu vietā acīs būs kontaktlēcas.