Skarbi mīlīgs Gobziņa "Kam tu mauro" vākojums: Kam tu mauro by Arsonists of Jerusalem | Free Listening on SoundCloud :-)

34 gadu jubileja smagi iesita pa morālo pakrūti -- esmu vecs, bet neko nemāku un nekā man nav, un tas kas ir, man nepatīk -- vai arī nē... varbūt viss, kas man patīk un vajag, ir tepat blakus -- tikai jāpastiepj drusku roka un jāpaceļ sēžamvieta

bet nu jāmauc tik tāļāki

es taču tagad drīkstu arī pasmaidīt? :-)

Man šobrīd stāv priekšā smags, grūts uzdevums.

Dzīvojot dzīvi, esmu sakrājis kaudzi ar dažādiem niekiem. No tiem jātiek vaļā. Pagātne.

Ir milzīga pretruna — iekšēji gribu justies brīvs, taču man ir kaudzīte ar mantām. Kuras pat neizmantoju. Tās krāj putekļus, bet izmest BRIESMĪGI ŽĒL.

Bet ir jāsāk.

Viss ir tik sarežģīti, jo tie štrunti taču KĀDREIZ VAR NODERĒT!!! Tik sarežģīti, ka nu jau gadiem ilgi netieku galā ar tiem. Grūti SĀKT.

Bez maz vai gribas, lai to visu aprij kāds ugunsgrēks vai kas tamlīdzīgs, tad sāpes nāktu no ārpuses, un man atliktu tikai rezignēti samierināties un pēc tam atviegloti nopūsties.

Sarežģītākais jau ir tas, ka ne vienkārši jāizmet, bet arī JĀŠĶIRO.

Mieru, tikai mieru. Iedzeršu aliņu. Būs labi.

Ar ķermeņa matiem tikt galā bija tik daudz vieglāk, es neizjutu nekādu nožēlu un sāpes, tiem krītot uz grīdas vai izkratot vannas sietiņu miskastē.

UPD. Damn. Es to nespēšu. Vismaz šodien ne.