Šorīt gāju uz darba vietu un uz taciņas ieraudzīju nelielu, mirušu dzīvnieciņu. Pele. Neliela, beigta pele.

Un man kļuva tik labi un patīkami ap sirdi. Pelīte piedzima, rosījās, varbūt mazliet cieta, un nomira. Es esmu dzīvs.

Tobrīd pēkšņi man kļuva TIK ĻOTI skaidrs, ka es vēlos mazliet parosīties, kamēr esmu dzīvs.

Ļoti uzskatāms piemērs.

Tāds kā mikroapgaismības brīdis.

Pēc tam jau piemirsās, tikai tagad -- pirms gulētiešanas -- atcerējos.

Šobrīd es piepildu manu ikdienu ar apātiju un nekā nedarīšanu. Ir radusies ideja: nomainīt, un apātijas vietā darīt bezjēdzīgu rosīšanos!

Jēgas jau tāpat nekādas nebūtu, bet vismaz jautrāk!? :-)