Ak, aizmirsu tajā sarakstā ierakstīt pie nevajadzīgajiem procesiem "savu emociju paturēšana pie sevis un savaldīšanās". Oj, tik daudz sevī ir krāts. Haha, saka jau, ka "depresija ir pret sevi vērsta agresija".

Atnācu uz kolhozu, rīkojos neadekvāti, sabļāvu uz dzīvokļabriedeni, man pret viņu nekāda naida un viņa ir ļoti jauka patiesībā, tik viņai ir daži [mani] kaitinoši ieradumi un gadījās pa ceļam; lai izventilētu niknumu, sāku tīrīt māju un iztīrīju santehniku, plīti; par laimi, tik zemu nekritu, lai mazgātu grīdas, tur jau būtu policija par tādu dzēruma delīriju jāsauc.

Jūtos lieliski!!! Rawwwrrrr!

P.S. Tīri nesaistīti — es pret sievieti esmu pacēlis roku tikai divas reizes mūžā, ar dažu dienu intervālu. Un arī toreiz es nesitu. Saņēmu aiz pleciem un sapurināju. Tas nebija alkohola reibuma rezultāts, es abas reizes biju pilnīgi skaidrā, bet to izraisīja miega deprivācja. Četras vai piecas dienas nebiju dabūjis kārtīgi izgulēties, sanāca gulēt 4 līdz 6 stundas diennaktī tikai, tad nu sanāca kā sanāca. Es pat nevaru teikt, ka nožēloju, jo tajās reizēs īsti nekontrolēju sevi, prāts vienkārši un dzedri man teica, ka sieviete uzvedas nepareizi un man viņu vajag fiziski uzvedināt uz pareizām domām. Nekāda naida. Patiesībā ārkārtīgi racionāli. Tikai tā racionālitāte kaut kāda dīvaina. Es vispār parasti sāku visnotaļ dīvaini uzvesties, ja nedabūju kārtīgi izgulēties, man rauj nost jumtu tad.

P.P.S. Par to iepriekšējo P.S. ... jocīgi, tās dienas arī bija vienas no lieliskākajām manā mūžā, es biju pirmo reizi nokļuvis visnotaļ īstos kalnos (Slovākijas Tatri) un biju milzīgā sajūsmā par tiem (nu jūs taču zināt, kā tas ir, pirmo reizi mūžā nokļūt īstos, klinšainos, sniegainos KALNOS!!!, pat ja tur ir tikai 2k metri vai aptuveni tā)... Jocīgi. Emociju šūpoles? Ļoti pozitīvas → ļoti negatīvas → ļoti pozitīvas?