Teksts:

Uz pasaules nav nekā postošāka, degradējošāka un attīstību bremzējošāka par vainas apziņu

Avots: prese (neatceros, kurš LV preses izdevums, un kad publicēts, kaut kad starp 2008. un 2011. gadu)

Vakar vannā sāka sāpēt galva. Tā stipri, "jumtu noraujoši". Jau otro reizi tā notiek vannojoties. Tātad — vannā vairs neiešu. Nepatīk man galvassāpes.

Šorīt dušojos aukstā ūdenī un galva nesāpēja. Aukstā dušā man galva nekad nesāp.

Organisms pats pasaka, kas ir labi, un kas nav.

Kādreiz izsliets vidējais pirksts man nozīmēja “fuck you” un likās baigi rupjš žests. Tagad man tas ir tikai pirksts, tāds pats, kā visi citi.

Kādreiz krievu valodas vārdi “хуй, пиздец, ёбнутый итп., итд.” likās šausmīgi rupji. Tagad tie ir tikai vārdi, nedaudz “ietonēti”, bet būtībā tādi paši, kā citi.

“Bitch”? Nu, suns (sieviešu dzimtē). Nekas īpašs.

— — —

Starp citu, arī eksistenciālas bailes pakļaujas dekompozīcijai — un, kad bailes dekompozicionē, tad tās vairs nav tik šausmīgas. Tikai grūti atdalīt subjektu no objekta, tā sakot. Nu kā grūti — es vēlos teikt, ka ne vienmēr sanāk.

— — —

Par problēmu risināšanu: sarežģītas problēmas nav iespējams atrisināt. Ir iespējams risināt vienkāršas problēmas.

Jautājums: kā risināt sarežģītu problēmu? Atbilde: sadalot sarežģīto problēmu vienkāršu problēmu kopumā un risinot atsevišķās, vienkāršās problēmas katru atsevišķi, pa vienai vien, one at the time.