Atskārtis, ka drīz rietēs saule, nokāpu lejā, uz Latvijas Balzāma veikalu. Nopirku divas Cēsu Special pintes bundžas (uz atlaidēm, halelujah!) un vecā parauga saldējumu Pols.

Uzkāpu uz jumta. Turēdamies pie kores, aizgāju līdz no centra (Rīgas) tālākajai malai, ērti atspiedos pret skursteni ar augštilbiem un skatījos, kā saule pazūd. Gandrīz kā pie jūras, tikai šalca mašīnu riepas, un horizonts bija robots — koki, celtnes. Orandžas krāsas, skaisti, mežonīgi skaisti. Fucking wonderful. Drāzoši brīnumpilni. Ēdu saldējumu un priecājos par vareno dabas un cilvēku (māju jumti, augstceltnes, ostas krāni) sarīkoto šovu. Katrā jakas kabatā pa pintei.

Paskatījos, padomāju, nosalu mazliet un tagad esmu pie datora. Man ir divas pintes. Izdzeršu un iešu gulēt.

Pārlasot pašam savus ierakstus, sāk vārīties iekšā karsts niknums. Pret sevi. Bet tāds [pozitīvi?] urdījošs nevis tumši naidīgs.