Paēdu griķīšus, iepisu pusbundžiņu alus — Rimčegā tagad uz atlaidēm "Sandels", starkt och mjukt ōl —, lai jautrāk būtu.

Aizgāju līdz auto, ar akumulatoru mugursomā, aķis smags, bet es viegls, bet man pox, jo man kerzas kājās!

Ieliku aķi mašīnā, tur viena skrūve jāpieskrūvē, lai turas, bet es pa tumsu nevaru caurumu atrast, bet mobilais, kuru zobos paturēt un paspīdināt, mājās LOL! Ha, nu un!? Galvenais, ka plusiņu un mīnusiņu pievienoju :-) Skatos, aizmugurējā riepa tāda paplakana! Aizbraucu līdz Statoilam, pieliku gaisa pūšamo, jā, gaisa tik maz, ka pat pus atmosfēras nav, bultiņa vispār nereaģē, LOL. Piepūtu, protams, līdz 2,1 atmosfērai, viss čikiniekā. Turpat laternas gaismā ievadīju aķa stiprinājuma skrūvi pareizajā atverē un pieskrūvēju. Pabraucu vēl dažus km, cerēju satikt kādu jauku sievieti, kuru aizvest mājās LOL, bet neieraudzīju nevienu, noliku auto ielas malā, tagad izsūkšu to pašu pusaizsākto alus bundžiņu un iešu čučāt =^.^=

Vispār ar tām mašīnām viss vēl sarežģītāks pat par windowsu, visu laiku jādomā līdzi kad kādas riepas likt un eļļas mainīt un vēl octas jāpērk gygygy :-)

Asinīs /smadzenēs!!!/ gandrīz vairs nau reibuma.

Un tagad — vēl viena krūze tējas... jau vēsas... un vēl viens raksts Ir—ā (par smakām)...

Un tad kā ar seju pret asfaltu — reālā dzīve... tas plāniņš, kas nosprausts, ... un kas tiks izdarīts. Tik niecīgs... bet tik, ziniet, reāls bļe.

Tas viss ir tik smieklīgi, tik jocīgi, tik absurdi... Kā teica filmā Fight Club: "You have to give up. You have to give up.".

Man jāpadodas. Tikai sasniedzot zemāko punktu — pavērsies ceļš uz augšu. Bet ceļa uz augšu nau — skat. te kaut kur tekstu par self-improvement neiespējamību. Es neko nesaprotu. Esmu šaubās un izmisumā.

Bet es tikko pasmaidīju :-)