2235 aizgäju gulēt, 2245 aizmigu, 0700 pamodos, 0712 piecēlos.

Šorīt paskrēju, 3 km, pēc ilga pārtraukuma, un bija pagrūti.

Šodien būs eksperiments: mēģināšu uzvesties kā racionāli domājošs, internetus nelasošs, saprātīgs, nedistraktēts cilvēks. Pagaidām izdodas.

1009 izdodas
1031 milzīgs kārdinājums, bet tomēr izturēju un nenorāvos
1046 kārdinājums distraktēties milzīgs, izieshu ārā uz brīdi
1102 turos sakostiem zobiem
1124 IR GRŪTI, ŠAUSMAS (bet vēl turos)
1139 galvenais ir tukšums, miers un klusums prātā, no tā izdīgst zinātkāre un vēlme darboties. visgrūtāk ir neiekrist distrakcijas slazdos
1151 dzidri zilo kristāla kubu atrodu negaidītās vietās. tepat aiz briljantiem klātās distrakcijas mēslu čupas tas ir.
1209 eju pusdienās

Naktī kārtējo reizi noskatījos "filmiņu" par pagātnes kļūdām un neveiksmēm, tas jau sāk pat kļūt apnicīgi. Rezultātā aizmigu ap plkst. 4.30.

Modinātājs plkst. 7.30, vertikalizēju ķermeni, uzliku vārīties zirņus, parubījos, pēc stundas izslēdzu gāzi un atkal parubījos.

Piecēlos plkst. 11.50.

Veicu racionālas darbības:
— noskuvos, iegāju dušā
— ieliku acīs kontaktlēcas
— saklāju gultu
— pagatavoju brokastis: vārīti zirņi ar eļļā apceptiem zirņiem + salāti ar rukolu, gurķi, lociņiem + svaigi spiesta citrona sula ar siltu ūdeni + vitamīnu un mikroelementu tablete + zivju eļļas kapsula
— nomazgāju traukus
— iztīrīju zobus

Viss ļoti racionāli un pareizi. Tas pierāda, ka es spēju rīkoties racionāli. Bet kāpēc es tikpat racionāli un pareizi nevaru atnākt uz darbu, piesēsties pie ESM pults un padarīt darbu?

Tagad jāiet uz darbu... jāstājas pretī reālitātei... jāstrebj ievārītās putras utt. utjpr. Cik besīgi un garlaicīgi!

Ikviens programmētājs zina: bezgalīgi cikli neeksistē. Vienmēr var nospiest reset pogu :] Protams, var zaudēt datus un sabojāt failus. Bet cikls tiks pārtraukts.

Teorētiski — šodien es varu atnākt uz darba vietu, nelasīt internetus, daudz ko paveikt. Praktiski — tas nenotiks, vai nu tupīšu, vai arī lasīšu internetus. Pelēkajā, rievotajā procesorā ir ielādējusies dīvaina, kļūdaina programma.

Skatos ar platām acīm un iepriekšējo paragrāfu un... un jautājums viens: kāpēc? kāpēc tā? Saceļas iekšējs niknums. Vai tiešām es nevaru? Cik ilgi vēl?

Jo runa taču ir par pašcieņu, par prieku, par gandarījuma sajūtu!

Ir tik nepareizi dzīvot dzīvi, kurā "vajag", "darbs jāpadara", "ir grūti un tas ir normāli", "citiem ir vēl smagāk". Kur ir prieks? Vai tiešām vienīgā motivācija strādāt ir bailes, stress un bads?

Eh, pietiks domāt, neko jau nevar izdomāt. Iešu laukā. Uz darba vietu. Tad jau redzēs. Garastāvoklis šobrīd tīri optimistisks. Varbūt būs labi?