Esmu izturējis vēl vienu nedēļu darbā un vēl joprojām neesmu atlaists — lielisks panākums! Esmu patiesi priecīgs. Man ir darbs, man nāk nauda. Es esmu pateicīgs.
Tik labi, ka piektdiena. Gribas nopirkt cigaretes un aiziet uz Vecrīgu piedzerties, vai arī vispār ļoti piedzerties, bet nē-a. Noskriešu 5 kilometrus un pēc tam mētāšos garlaicībā un lasīšu internetus līdz pusnaktij, kad sāks nākt miegs. Ja būs bezmiegs, kā parasti, tad vēl vairāk stundas veltīgi izšķiedīšu ^___^
Stulbi, vispār, varbūt prātīgāk būtu cilvēkus satikt, ja jau tāpat neko derīgu neizdarīšu, varētu tā vietā jautrību kādu? Bet tā ir trako runa, nevienam es nepatīku un nevienam mani nevajag. Mani sociālie instinkti ir neattīstīti un nedarbojas, es nemāku ar cilvēkiem saieties un nesaprotu, kā to darīt.
Vientulība un apātija tomēr ir tas, kas ir vajadzīgs, jo prieks melo un māna, prieks ir lieks. Prieks ir ļauns, pēc prieka seko depresija un skumjas. Bez prieka ir labāk, vienmērīgs pelēcīgs truls eksistences pavediens, ne pārāk labi, bet arī ne pārāk slikti, "normāli". Labāk garlaicīga iepriekšparedzamība nekā nejaušs haosu izraisošs neplānots prieks, brr.
