Paradoksāli ir tas, ka to visu
iepriekšējā pukstā izfantazēto (un arī visos iepriekšējos pukstos arīdzan)... es varētu izdarīt bez psihošanas un atlūgumiem. Paēst pusdienas, pasēdēt mazliet parkā, nomierināties, atnākt šeit mierīgs un vienaldzīgs...
Un sākt, Tagad un Te. Pilnībā atdoties liktenim. Katrs mazais solītis pareizajā virzienā, katras 5 minūtes, ko veltu nevis paššaustīšanai, bet dodu uz āru, daru kaut ko lietderīgu — tas viss mani mazliet pavirzītu pareizajā virzienā.
Aizmirst par visiem citiem — viņu nau. Internetu nau. Nekā nau. Esmu es, teksta redaktors un pāris rindiņas kōda. Pārējās pasaules nau. Šobrīd pārējās pasaules nau — par pārējo pasauli domāšu citreiz.
Atmest bailes. Starp citu daļēji jau esmu atmetis, pirms kāda laika man šādas domas par to, cik drausmīgi neefektīvs es esmu un ka mani atlaidīs un vispār viss būs slikti — vispār izraisīja roku drebēšanu un panisku vēlmi iedzert. Bet tagad — kaut kā vienalga.
Novest visu līdz
absurdam un
noticēt tam.
Un galvenais: visu laiku smaidīt :-)