Asinīs /smadzenēs!!!/ gandrīz vairs nau reibuma.

Un tagad — vēl viena krūze tējas... jau vēsas... un vēl viens raksts Ir—ā (par smakām)...

Un tad kā ar seju pret asfaltu — reālā dzīve... tas plāniņš, kas nosprausts, ... un kas tiks izdarīts. Tik niecīgs... bet tik, ziniet, reāls bļe.

Tas viss ir tik smieklīgi, tik jocīgi, tik absurdi... Kā teica filmā Fight Club: "You have to give up. You have to give up.".

Man jāpadodas. Tikai sasniedzot zemāko punktu — pavērsies ceļš uz augšu. Bet ceļa uz augšu nau — skat. te kaut kur tekstu par self-improvement neiespējamību. Es neko nesaprotu. Esmu šaubās un izmisumā.

Bet es tikko pasmaidīju :-)