Tagad likvidēju visus traucēkļus domās, kas man neļauj doties uz darba vietu un normāli pastrādāt. Iekopēju mūzikas atskaņotājā foršu mūziku. Izplānoju, ko ēdīšu šodien.

Vislielākais kavēklis ir tie darbā ielaistie darbi... kaut kā psiholoģiski grūti doties uz vietu, kur gaida darbiņi, kuru "termiņi ir nokavēti" un "saprātīgi laika limiti pārtērēti". Pats jau vainīgs...

Risinājums [it kā] ir elementārs — aizmirst par "termiņiem" un "limitiem" (tā ir pagātne, kuru nevaru vairs mainīt), aiziet uz darba vietu, nelasīt interesantos un derīgos internetus (arī tos par programmēšanu ne!), nesatraukties par "termiņiem" un "kavējumiem", un mierīgi un sistemātiski to iekavēto čupiņu apdarīt. It kā elementāri. Bet praksē kaut kas man traucē to izdarīt.

Lai nu kā, pēc mirkļa tomēr došos, galu galā Visuma mērogos tas viss tāds sīkums vien ir. Galvenais — šad tad pasmaidīt un papriecāties par dzīvi; un diena šodien patiesi ir jauka :-)