Pārlasīju vakardienas ierakstus. Prasās drusku tā kā pavilkt svītru.

Vakar pieķēros nepatīkamam darbiņam: analizēju pagātnes kļūdas. Lai saprastu, kā nākotnē izvairīties. Izsmēķēju teju divas paciņas cigarešu. Tagad dažas lietas kļuva tik skaidras, ka gribējās bez maz vai galvu dauzīt ap sienu, nu kādēļ es tā darīju, vai tiešām es neredzēju, kā es varēju nesaprast. Mazliet arī apkaunojoša sajūta.

Tad vēl iekšējais bērns sadumpojās, jo daudzas lietas vairs nedrīkstēs darīt. Drīkstēs dzert alkoholus tikai piektdienu vakaros un sestdienās, nedrīkstēs smēķēt vairāk par 7 cigaretēm dienā, būs jāskrien regulāri un darbu nesaistītus internetus lasīt drīkstēs tikai 1 stundu dienā, pie tam tikai vakarā. Bet vietā nav ko dot šobrīd tam iekšējam bērnam.

Vakar kādā brīdī vēl sāku dzert ne pārāk labu alkoholu, tā nu kļuvu beigās nervozs un nospiests, un tā arī sanāca daži ne pārāk pozitīvi iekrāsoti ieraksti. Kāda dzīves aspekta nospiedums. Labi, ka ne visa dzīve tāda!

Dzēst nedzēsīšu. Lai stāv. Tāpat veco drazu neviens nelasa :-)