Aizgāju gulēt plkst. 18.35, piecēlos plkst. 21.45. Redzēju murgus. Man visu laiku sita pa seju, gan pazīstami, gan nepazīstami cilvēki. Lamājās un sita. Smaidīja un sita. Laikam kaut kā neveiksmīgi biju novietojis smadzeņpodu uz spilvena.

Tagad vēl viens Jēgermeistera šots un eksistenciālas vakariņas ar divām ceptām olām un trijām AP-ceptām maizes šķēlēm.

Mērena sirrealitātes sajūta — un fōnā skan mūzika no filmas "Amēlija"...

Man tuvāko padsmit stundu laikā ir veselas divas iespējas apdolbīties — vai nu šovakar izdzert alkohola pudeli, vai arī rīt no rīta skriet. Viena no šīm iespējām skaitās konstruktīvi veselīgi noderīgi pareiza, bet otra — lūzeru izvēle.