man gribētos ticēt, ka ir rīti, kad pamosties dzidrs un laimīgs un mierīgs UN tas nav plkst. 14:00 [no rīta]

bet nav jau

un nebūs

vienmēr ir mokpilni rīti ar vainas apziņu un visu nokavētu un saindētu dienu

jo šī pasaule ir neērta neērta neērta neērta vieta, un es to esmu pelnījis, jo man redz vakaros ir paranoja no bezmiega un tad es dzeru un smēķēju un nevaru aiziet gulēt plkst. 23:00 un no rīta kā visi normāli cilvēki ierasties darbā plkst. 8:30 un produktīvi strādāt, es gribu, bet nevaru

un neviens darbā mani nesaprot, un tad tā ir lejupejoša spirāle un viss sabrūk

es teiksim saprotu un dažreiz rakstu teiksim šādus kodus (seko primitīvs [ba]sh skripts):

LONGEST_CNT=0
while read -r line
do
line_length=${#line}
if (( line_length > LONGEST_CNT ))
then
LONGEST_CNT=$line_length
LONGEST_STR=$line
fi
done < <(find samples/ ) # process substitution

echo $LONGEST_CNT : $LONGEST_STR

(sorrz par indentācijas trūkumu, esmu aizmirsis, kurš HTML tags/ kura HTML birka labotu situāciju)
bet tas nepalīdz, jo es to saprotu, un dažreiz arī uzrakstu, bet...

es neticu, ka tas ir kādam vajadzīgs, es neticu, ka tas ir vajadzīgs man, es neticu, ka darbības ir jēgpilnas in general, ka ...

es nezinu, viss ir tik dīvaini, no vienas puses es ienīstu cilvēkus un gribu runāties tikai ar kompi, no otras puses es spēju runāties ar kompi tikai tad, ja man blakus stāv dzīvs cilvēks, kuram TO VAJAG, un tā ir TIK NEPĀRVARAMI PLOSOŠA PRETRUNA

no vienas puses man ir loģiska un racionāla domāšana un es gribu būt viens, no otras puses, esmu tik vientuļš, ja es esmu viens, man vairs neko negribas un es neko nespēju padarīt, no ................

viss manī ir sapists, viss ir nepareizi, es neko nesaprotu, tas ir tik dīvaini un nepareizi