nekad nav miera, viemēr distrakcija, nekad nav labi, nekad nevar izbaudīt

un nevar saprast, ko darīt, un vai tam, ko daru vai gribu vai "vajag" darīt, vispār ir jēga

nav arī ticības, ka kaut kas izdosies, zaudīju galīgi ticību manām spējām

kustos tikai aiz inerces, balstoties uz vecām iestrādēm un krājumiem...

kopumā jau ir ok, darbs ir, īpaši neslimoju un tā. labi, ka tā.

tam visam nav nekādas nozīmes