Esmu ļoti aizņemts šajās dienās. Vispirms es daru neko; pēc tam slinkoju; pēc tam lasu internetus; pēc tam neko nedaru; pēc tam skumstu; pēc tam cikls atkārtojas.

Neko nevaru sakārtot; kastes stāv, lietas stāv, totāls murgs. Pat komunicēt ar radiem, draugiem un paziņām negribas. Es pat diskus ar savu mūziku nevaru izvilkt.

Gulēt eju pārāk vēlu; guļu slikti; ceļos vēlu — tāpēc nākas skriet karstumā. Agri no rīta skriet būtu vieglāk, bet vieglie ceļi nau priekš manis acīmredzot.

Ēdu 2,5 reizes diennaktī: pusdienbrokastīs pašvārīta auzu pārslu putra, pēc tam pusdienvakariņas kebabos vai McDonalds. Un šad tad kāda kefīra glāze un medus tējkarote.

Nekādi nevaru atmest lasīšanas netikumu... salasos drazas un prāts apstājas, kā pulkstenis, kurā iebērtas smiltis. Varētu jau tagad apņemties, ka vairs nelasīšu neko, izņemot Ravelu, Epifānijas un Ne karogu, ne vēju... Un šīs apņemšanās neizpilde mani atkal sagraus :-)

Šodien ir pirmā diena, kad neatvēršu istabas logu. Gribu pārbaudīt, vai caur durvīm ieplūst pietiekoši daudz skābekļa elpošanai. Pirms nopakot logu pavisam ciet.

Nākotnē raugos ar optimismu :-)

Un tagad došos pabraukāt ar velo, atpakaļ būšu 15.30.

Plkst. 20.40 atbrauks mamma — es sagaidīšu — uz to laiku man jābūt adekvātam izskatā un rīcībās.

Laiks šovakar ir kļuvis tik pretīgi auksts... Pat negribās iet uz „Precious moments” Nabaklabā.

Gribas vienkārši būt. Atgulties gultā, un skatīties, kā zirneklis ieauž mani savos tīklos.

Tās lietas, kas manas pēdējās 2 nedēļas padarīja par eksaltētu, haotisku plosīšanos (piemēram pagājušās nedēļas meltdown’s darba vietā, no kura mani izglāba kolēģi un šīs nedēļas pārvākšanās ar mazo, bet jauko bōnusu — pašsaskrāpēto autō) pamazām ir veiksmīgi atrisinājušās (teikt, ka es tās atrisināju pats, man neceļas pirksti, nu ja nu vienīgi vidējais).

Ir iestājusies reakcija. Šonakt gulēju apmēram 4 stundas (vakar iedzēru šnabi un pasēdēju internetos; šorīt vēl gandrīz stundu skrēju); tagad jūtos neizgulējies; izskatos patiesībā arī vecāks... Un iekšā kaut kāda sajūta, ka viss ir labi. Un sajūta — Oh My God, KO ES ESMU IZDARĪJIS AR SAVU DZĪVI.

Mērķi, kādēļ es pārcēlos dzīvot tieši uz centru, nau piepildīti. Vismaz man tā pašam šķiet. Mēnesis pakāsts, visādu pseudoobjektīvu iemeslu dēļ. Vai arī nau pakāsts? Laiks rādīs.

Ir bijušas arī pozitīvas izmaiņas. Stipri mainījusies mana interneta klaiņojumu struktūra; ir nelielas izmaiņas fiziskajā ķermenī.

Šāda neizgulēšanās raisa visādas domas, savādākas, nekā parasti. Jocīgi, ka šodien padarīju ļoti daudz — kad esmu neizgulējies, prāts kļūst trulāks, mazāk padodas visādām vēlmēm paskatīties internetus utt. utjpr. un pienāk brīdis, kad gribas vienkārši tupi strādāt. Ilgtermiņā neizgulēšanās, protams, nau risinājums [produktīvitātes trūkumam].

Es nezinu, kur meklēt cilvēkus, kas domā līdzīgi man; es nezinu, vai es tādus cilvēkus šobrīd gribētu sastapt :-D

Nu kaut kā tā. Iešu uz savu jauko, plašo istabu, vienkārši atslābšu. Es toč esmu pārāk iesprindzis... par lietām.

Vispār nedaudz baida šis mans stāvoklis, jo pieredze rāda, ka tas ir kā atspere, var atbrīvoties un beigties ar visādām lēkāšanām klubos un ko tik vēl ne. Hm. Well — so be it.

Tagad došos mājās — Brīvības ielas dzīvokļa istabu es tā saukšu; jo... jo citu māju man nau. Citu savu māju. Pa ceļam “Rāmā” iedzeršu tēju ar svaigu ingvera sulu — šausmīgi enerģētisks dzēriens, rekomendēju :-)

Un jā, vakardienas Anete — paskatījos Draugos viņas galeriju — AHHHHHHH — nu, sirsniņa man nedaudz palecās! (-:

Un jā, nākošnedēļ atvedīšu dažas mēbeles, cerams, arī griestus kāds salabos, un varēs aicināt ciemiņus, kaut vai Vientulību un Skumju Apceri (-:

UPD. Sapratu, sapratu, ko es gribu! Es gribu iet notikumiem pa priekšu, nevis visu ielaist līdz pēdējām un tad mokoši lāpīt; es gribu vairāk paļauties uz likteni, uz randomu; es gribu visu laiku dzīvot Tagad un Te.