šodien bija jau tik ļoti vienalga, ka ar atkalsatikto dzelteno iebraucu Statoil automātiskajā mazgātuvē ("zelta" programma, ar vasku. apakšu nemazgāju. naudas žēl.)

pusratā iekārta uzkārās, apstājās, pēc tam izdzisa gaismas un iestājās puskrēsla. nekādas drāmas jau nebija, pēc 2 minūtēm atnāca darbinieks un izglāba vakaru/nakti, palaida atkal to iekārtu un mazgāšana tika pabeigta

kā man ir apnikusi šī ieilgusī apātijas lēkme

vai es maz no tās tikšu ārā un KAD KAD KAD

mazliet žēl un mazliet jūtos laimīgs par to, ka nav ko iedzert; rītdiena kaut arī sapūs no galvas, tomēr vismaz nebūs paģiru fizisku

bet vispār, baigā draņķība, nav skaidrs, kāpēc viss ir pretīgs, viss ir grūti, neko nevar paveikt, neko negribas, nekam tā īsti nav jēgas; tad vēl visi tie sociālie rituāli, man liekas, ka man tā arī neizdosies tos apgūt, vilciens jau sen aizgājis

garas pastaigas ārā un skriešana it kā palīdz, uzlabo omu mazliet, bet slinkums skriet, tāpēc neskrienu, arī iet pastaigāt slinkums. krč, ir dibens -- un bez tāda Īsta Iemesla.

varbūt tomēr tagad vajadzēja aizvilkties pēc antidepresantiem. pagājušoreiz tie jau arī jēgu nekādu dzīvei neiedeva, bet bija tomēr kaut kā mazliet tā kā vieglāk, jautrāk, pat ar visiem tiem stulbajiem blakusefektiem. citādi sakritīšu vēl tuviniekiem ar saviem gļukiem uz nerviem un pasūtīs mani pavisam, ko tad es darīšu?

kaut ko gan jau izdomāšu
rīt
rīts gudrāks par vakaru
tik pilnīgi absolūts dibens jau [vēl] nav iestājies

ir arī labās lietas, piemēram garšīgais BigMac. nevar skumt, kad ēd bigmaku, tas nav iespējams, ēdot bigmaku vienmēr ir labsajūta. un tas ir tikai viens piemērs!

biežāk domāt par labajām lietām