Tā, esmu nomaksājis Mazcenas mobilo, līdz ar to mobilie izdevumi samazinās divkārt, yay. Tā ir labā ziņa. Dzīvē notiek labas lietas arī.

No darba gribas vemt. Šodien ierados plkst. 9:20, un gandrīz visu dienu vienkārši nāca vēmiens. Biju vēl arī neizgulējies. Jocīgi, iepriekšējā darba vietā man visu dienu gribējās lasīt internetus, šajā negribas un es nelasu viņus, bet toties šajā vietā gribas vemt. Pat nezinu, kas ir labāk/sliktāk. Varbūt vēmiens nāk no tā, ka no rīta ēdu pārslas ar pienu. Rīt neēdīšu. Cerams, ka būs labāk. Un vēl, šodien, pateicoties tam, ka visu dienu neizgulējies, droši vien spēšu pat aizmigt. Vakar lielāko daļu nakts biju nomodā, bezmiegs ir drausmīgs, neko nevar padarīt un pagulēt arī nevar, un arī nākošo dienu tas izposta — bezjēdzīgas ciešanas.

Vēl jāiztur 17 dienas. Cerams, ka rīt būšu izgulējies un vieglāk būs panest šo bezjēdzīgo absurdu — neputekļaino darbu, vieglo ikdienu un absolūtu cerības trūkumu, ka kļūs labāk.

Nedrīkst apvainoties uz dzīvi, par dzīvi jāpriecājas, varbūt par to tā atmetīs atkal kādu prieka kriksīti kādreiz, pēc tā tik izmisīgi alkstu :-)

Palasīju budisma pamatnostādnes, es domāju, ka tēze par vēlmju izraisītām ciešanām ir visnotaļ pareiza. Bet kā lai tiek vaļā no vēlmēm? Jo, ja man ir tik slikti, tad tas nozīmē, ka es dzīvoju nepareizi, un labāk nekļūs, kamēr nesākšu pareizu dzīvi. Eh. Instinktīvi jau liekas, ka vēlmes ir labas, ka tās vismaz kaut kā virza uz priekšu, bet te izrādās — nekā nebija, vēlmes ir kaitīgas. Esmu sapinies.

Gribētos kaut dažas dienas laimīgas saņemt avansā, lai atcerētos, ka vispār var būt labi. Esmu jau aizmirsis, kā tas ir, kad ir labi. Nav uz ko tiekties :-/