Šodien piecēlos plkst. 8.45, jau pirms 10.00 būšu darba vietā! Vakar attiecīgi piecēlos 12.40 un darba vietā biju 13.30, svētdien vispār piecēlos 16.30.

Ja vēl saņemšos un strādāšu, nevis lasīšu internetus, un vēl vakarā uz Mangaļsalu paskriet gar jūru aizbraukšu, tad šo vispār varēs pat nosaukt par dienu!

Sakārtot dienas režīmu — izklausās pēc laba mērķa. Man to vajag :-/

1. Agri celties, agri iet gulēt.
2. Nelasīt internetus, bet darboties pašam, strādāt.
3. Atsākt fiziskos vingrinājumus: skriešanu, velo, iešanu aukstā dušā.

Ja nu šoreiz izdodas.

Lai nu kā, bet tagad uz Hesīti garšīgo Rudzu burgeri paēst :-)

Tagad likvidēju visus traucēkļus domās, kas man neļauj doties uz darba vietu un normāli pastrādāt. Iekopēju mūzikas atskaņotājā foršu mūziku. Izplānoju, ko ēdīšu šodien.

Vislielākais kavēklis ir tie darbā ielaistie darbi... kaut kā psiholoģiski grūti doties uz vietu, kur gaida darbiņi, kuru "termiņi ir nokavēti" un "saprātīgi laika limiti pārtērēti". Pats jau vainīgs...

Risinājums [it kā] ir elementārs — aizmirst par "termiņiem" un "limitiem" (tā ir pagātne, kuru nevaru vairs mainīt), aiziet uz darba vietu, nelasīt interesantos un derīgos internetus (arī tos par programmēšanu ne!), nesatraukties par "termiņiem" un "kavējumiem", un mierīgi un sistemātiski to iekavēto čupiņu apdarīt. It kā elementāri. Bet praksē kaut kas man traucē to izdarīt.

Lai nu kā, pēc mirkļa tomēr došos, galu galā Visuma mērogos tas viss tāds sīkums vien ir. Galvenais — šad tad pasmaidīt un papriecāties par dzīvi; un diena šodien patiesi ir jauka :-)

Kā es gribu nodzīvot savu dzīvi?

Wie ein Hammerschlag!

Nevis mēģinot no zobu bakstāmajiem uzbūvēt debesskrāpi, baidoties no katras vēja pūsmiņas... DAMN!

Jau 15 gadi nīkuļošanas — tas biedē. Puse no mana apzinīgā mūža pavadīta mūžīgā slinkumā, stresā par nepadarīto, bailēs no soda, skumjās un nožēlā par neizdarīto.