nenāk miegs -- domas jaucas, par lietām, ko nevaru izdarīt, par to, ko nesaprotu, nesaprotu, nemāku, nemāku

grūti darīt to, kam neticu; grūti saprast to, ka citu cilvēku patiesība atšķiras no manā galvā iebūvētās

sagaidīšu gaismu un braukšu ar auto uz Latgali -- pieskrūvēšu jumtam kori, salabošu mātes velosipēdam kameras un riepas... to es vismaz māku

nav jau gluži tā, bet bilde savā ziņā skaista



+ man ir sajūta, ka visi, ko es pazīstu, ir mazliet sajukuši prātā, mani ieskaitot -- vismaz spriežot pēc vārdiem un darbiem

UPD. sāku tos mezglus cirst :-/ ja paņemts par daudz, jānoliek daļa zemē.

Štukoju šajā nedēļas nogalē aizbraukt uz Latgali uz dzimtajām ārēm.

Taču laikam gan nē. Vot nau iekšējas vēlmes braukt, nau iekšēja miera braukt.

Laikam palikšu Reigā. Hmz, ko lai tādu interesantu sadara.

Gribas gan klusumu un zaļumus / vai jūru, gan mūziku un cilvēkus. Diļemma.

Par manu māmiņu, maniem radiņiem un Latgali atsevišķs stāsts, cibā nestāstāms gan jau kādreiz pālī uzrakstīšu.