Njā, nu diez kas nav šodien ar dzīvesprieku. Toties ir dzīves apnikums.

Tā tas būs gandrīz vienmēr, galvenais -- pārāk stipri neraustīties lamatās, lai nesatraumētu sevi vēl vairāk.

Starp citu, es zinu, kā ir tad, kad tas tā nav un kad ir labi. Tas dod man mazliet spēka, lai izturētu šo pelēko un garlaicīgo elli.

Šodien darba vietā ierados 11:15 un visu dienu tikai lasīju internetus, neko neizdarīju; tagad sāp galva un ienīstu sevi.

Apēdīšu ko garšīgu un iešu gulēt.

Meh.

Piecēlos plkst. 22.11. Visu rītu biju domājis, tāpēc tagad vakarā ļoti sāpēja galva. No domāšanas. Tagad vairs nesāp, un ir tik ļoti labāk.

Par to pašnāvību — izdomāju, ka man tur nav ko domāt. Visu izdomājusi jau ir kaulainā sieviņa ar izkapti, viņai viss noteikti jau ir izrēķināts un blociņā ierakstīts, tā ka tā nav mana rūpe. Tātad — aizmirstu.

Nu bet par to lūzerismu — ir jau skaidrs, ka esmu lūzeris. Tur arī vairs nav ko domāt. Bet lūzot jau var arī jautrā veidā, kā to dara galvenie varoņi Čārlija Čaplina filmās :-)

Hm, patiesībā celties plkst. 22.11 nav nemaz tik slikti, kā varētu domāt. Ja es celtos vēl vēlāk, teiksim plkst. 24.30, tad es varētu 7 stundas dzīvoties pa mājām, pēc tam plkst. 8.00 būt darbā, un atnākot no darba plkst. 16.30 uzreiz iet gulēt. Normāls grafiks! Nebiju iedomājies, ka viss, ko man vajag, ir nevis celties agrāk, bet gan celties vēlāk :-)

Vēl domāju par dzīvi. Par nākošajiem 10 gadiem. Skaidrs, ka neesmu audzis vienā virzienā ar vienaudžiem, un šī starpība kļūst jau visnotaļ izteikta. Nu un neko — koncentrēšos uz veselīgu ēšanu, nelielu un patīkamu fizisku aktivitāti, labu miegu, dzīvošu pēc iespējas taupīgāk, bet ne skopi. Kaut kā tā.